Es pamodos četros naktī tumšā, tumšā istabā. Pirmais, ko nekādi nevarēju saprast - kāpēc man ir tik ērti un kāpēc es esmu viens pats? Ierastais logs joprojām bija kreisajā pusē. Es pastiepu roku, lai iedegtu lampu uz naktsgaldiņa, bet pirksti atdūrās pret tukšumu. Lampas nebija savā vietā, un arī naktsgaldiņa virsma bija mainījusies no smalkām koka redelēm uz platu, līdzenu paneli. Aptaustīju gultas malu. Metālu bija nomainījis koks. Pavēros nakts melnumā. Es nespēju saprast, kur atrodos.
Aizvakar stūra veikala pārdevējs, trīsdesmitgadīgs musulmanis Šebazs ar mīlīgām acīm un lauzītu angļu valodu, izdzirdējis, ka dodos projām, uzdāvināja man šokolādīti. Protams, ka līdz ar visām neskaitāmajām lidostas sekjuritī pārbaudēm un tamlīdzīgām lietām šokolādīte izkusa, un es par to atcerējos tikai lidmašīnas salonā, kad jau bija par vēlu. Nedaudz padomājis es pielīmēju to ar skoču pie iluminatora malas, no kurienes pūta viegls vējiņš. Jā, starp citu no lidmašīnas iluminatora, kas atrodas uz avārijas izejas, tiešām pūš, neraugoties uz visu hermetizāciju un tā. Nezinu, kā to izskaidrot. (Es vienmēr ieņemu vietu pie avārijas izejas, jo tā ir vienīgā, kur var daudzmaz ērti izstiept kājas.) Bet tātad šokolādīte, ja. Pēc brīža pamanīju, ka stjuardese ar uzkodu un dzērienu ratiem skatās uz mani un pie loga rāmja pielīmēto šokolādīti ar neviltotu žēlumu. "Ziniet, mums, ja kas, ir tieši tādas pašas šokolādes", viņa bikli piebilda. Es atteicu, ka nevajag, un ka lai labāk atnes man konjaku, jo mana šokolāde tūlīt būs atgriezusies cietā agregātstāvoklī. Protams, ka konjaka viņiem nebija.
Bet nu jā, es esmu atpakaļ Rīgā.
