es šodein sākšu rakstīt zpd, labi?

piedalījos kaut kādā stafetē, kur katra komanda ar riteni  baruc pa savu ceļa pusi pa vidzemes šoseju. es biju pēdējās sadaļas veicēja savā komandā. jau biju nobraukusi nezcik kilometrus, kad kaut kas nelāgs notikās ar mani un vairs nemācēju mīties uz priekšu.  mācēju mīties tikai uz atpakaļu. tā krietni sadeldēju lielo attālumu, ko biju izveidojusi starp sevi un pretinieku komandas tēlu. nekādi nevarēju sparast, kamdēļ mans ritenis brauc uz atpakaļu nevis uz priekšu. tad izdomāju gudro triku - apgriezīšos otrādi, mīšos atpakaļgaitā un tā rezultātā būs tiks panākts nepieciesamais virziens. taču, kad biju apgriezusies otrādi, varēju pabraukt tikai uz priekšu, kas nozīmē, ka principā braucu uz atpakaļu. vēlāk izrādījās, ka šīs virzienu problēmas mani piemeklējušas 20 metrus pirms finiša. a es tur čakarējos un biju pārleicināta, ka līdz finišam vēl daudzās stundas jābrauc. ingūnas dēls, kurš bija mans komandas biedrs no sākuma ļoti dusmojās uz mani. pēc tam prasīja, kamdēļ mana mēle tik biezi neatrodas manā mutē, bet gan pie tās. tad jau mēs bučojāmies. un šis būtu īstais laiks piebilst, ka šis ingūnas dēls nebija kalnu haralds, tas bija vienkārši kaut kāds ingūnas dēls.

pēc tam ar trīsriteni braucu sēņot. biju kopā ar māsu vai kādu, kuram tāda pati ēna. bedrē ar vāku bija daudzās sēnes. tajā bedrē nevarēja tā normāli iekāpt, tāpēc mana partnere turēja mani aiz potītēm un es lasīju baravikas.daudzas bija tārpainas.

kaut kad vēl laikoju glītus svārkus. balti ar zilām horizontālām svītrām.

pamodos tieši 13:00. man bija forša frizūra tad.