...un tad manās rokās nonāca iespēja aiziet uz razorlight un the killers koncertiem. tikai problēma bija tāda, ka razorlight koncertem bija piešķirts cipars 1, bet the killers koncertam - nr. 3. tagad, mierīgi sēžot un malkojot melno meža zameņu tēju, īsti nesaprotu, ko nozīmē tie cipari un kāpēc tāda cipariskā sakritība traucē kautko redzēt. bet kā jau sapņos gadās, viss ir tā, kā tas ir, skaidrojumi nav, un ja arī ir, tad pilnīgi stulbi. tad klases gudrā meitene sacīja, lai uzrakstu pēc tam par to koncertu skolas avīzei, noteikti iekļaujot arī pāris teikumu par the futureheads, dogs die in hot cars un the ordinary boys. tad kaut kad frika ar žēlu purniņu stāsta, ka melnais vīrs šafons negrib, lai viņa iet ciemos, jo viņam "apnicis uzņemt tos dzērāju barus". tad jau atrados skolas gaitnenī, runājos ar mārvelu, noskanēja zvans. bet vai mēs esam idioti? nē, neesam, paskatamies pukstenī - ahā, dežurante iezvanījusies 20 minūtes par ātru, tamdēļ  izlemjam vēl uz stundām neiet, bet gan pavadīt vēl pāris jauku mirkļu debilās sarunās. pēc maģiskajām 20 minūtēm tomēr dodamies katrs uz savu kabinetu. sēžu vācu valodā, stundu vada skolotāja, kas topā bija pirms 2 gadiem. izdzirdu, ka no manis pa labi klusām, klusām skan R.E.M , paskatos, no kurienes nāk skaņa - ha, man blakus sēž mārvels. un mani vairs neinteresē, kā viņš to dabūjis gatavu, es tik priecājos. lai mani sapriecinātu vēl vairāk, viņš savas pleijera austiņas uzleik manām ausīm, lai es varētu iegrimt kaut kādā tur pasaulē, kas noteikti nav tā pasaule, kur tajā mirklī būtu jāatrodas apzinīgam skolas bērnam. to, protams, konstatē arī pirms 2 gadiem topā bijusī skolotāja. tas viņai, redziet, nepatīk. es uz viņas nepatiku atbildu ar pilnīgu atteikšanos kaut ko tur ņemt ārā no savām ausīm. pamatot savu lēmumu es nevaru vien tā iemesla dēļ, ka visi vārdi jūk vienā čupā un "imports" vietā saku "imperators" etc., taču galva ir pilna visādu ideju. un tad, redziet, skolotāja sadomā paņirgāties par erbi kurpi, kura normāli pārdabūt pār lūpām nevienu vārdu nevar. viņas smiekli ir ilgst līdz brīdim, kad paziņoju, ka man ir izkaisītā skleroze, tamdēļ arī problēmas ar izteikšanos, un principā šājā faktā nav nekā smieklīga. viņas grimašu maiņa ir pietiekošs iemesls, lai es pēkšņi vairs neatrastos vācu val. kabinetā, bet gan vannā kopā ar divām svešām puikām. tā arī nevaru saprast - ko tie puikas dara tajā vannā. vispār esmu sašutusi par radušos situāciju. turklāt kaut kur apkārt ganās razorlight solists, ar kuru man tā kā vajadzētu papļāpāt, bet nē - es nevaru tikt ārā no tās debilās vannas.

laikam pamodināja mani modinātajs 10:30.

un skaidrs kā diena, ka daudz jaukāk ir nevis dziedāt dušā bet gan smieties par 2 gadus veciem kokteiļiem, iefilmētiem klipiņiem padebilām dziesmām, skriešanām ar galvu skolas sienā etc.