Mans Polijas komandējums, protams, bija izcils. Kaut arī man ar Poliju ir nopietnas attiecības apmēram 7 gadus, ne reizi nebiju nogaršojusi flaki - govs kuņģa zupu. Biju saklausījusies visādus drausmīgus stāstus, vienreiz arī redzēju to zupu slikti pagatavotu, un šo iemeslu dēļ baidījos. Bet, tā kā es esmu Polijas vēstnieks Latvijā un pasaulē, tad tas vienreiz bija jāizdara. Secināju, ka tā zupa ir zajebis.

Būt atkal institūtā bija drusciņ foršāk nekā gaidīts. Pat 15 min pastrādāju labenē. Un, protams, gribēju aiziet uz savu mīļo institūta bufeti. Tā ir vieta, kur ir 1993.gads un kur pirms 2 gadiem bufetnieces man mācīja, kā nosaukt visādus ēdienus un kā pareizi tos paprasīt. Tur bija tāda bulka sirsniņas formā. Tā kā toreiz biju piemirsusi, kā poliski sauc sirdi, sacīju, ka man nepieciešama "romantyczna bulka". Tagad, kad atgriezos, pirmkārt, tās dāmas ne tikai atcerējās mani, bet arī sniedzās pēc bulkas, vaicājot: "Romantyczna bulka?" Pēc 2 gadiem! Lūk, tā ir liela laime.