Vakar bija tāds vakars, kura dēļ es mīlu Rīgu.
Neko ļaunu nedomādama, pēc oficiālās darba dunas beigām vēlējos doties kaut kur paēst un pastrādāt vēl. Aizgāju uz Trusi, bet tur kaut kādas šausmas - cilvēki runā par grāmatām. Uzzinot, ka tas ir speciāli, šausmās iekliedzos un aizskrēju prom. Apvainojos un atmetu kreativitātei ar roku un devos iecerētos darbus veikt uz laviku. Ar Strunci mēs esam mēģinājuši satikties pēdējā pusgada laikā kādas 34 reizes, bet tas nav izdevies. Vakar, protams, tur satikāmies nejauši. Struncis - Latvijas labākais orators - apgalvoja, ka šodien dzer, jo dusmojas. Un dusmojas jau kopš pusdienlaika. Kad smeldzīgākajam Latvijas mūziķim Ābolam pastāstīju par Strunča dusmām, viņš atbildēja ar dziesmu: "Dusmojos, bet dzeru. Dzeru, bet dusmojos." Struncis pieņēma to, ka tagad nepļēgurošu, bet pastrādāšu, un deva instrukciju: "Kad pabeidz, piemiedz man ar aci. Patrakosim." Runāts - darīts. Vienu jau var.

Kad piegāju pie galdiņa, mani pamanīja arī Bruno, kurš vakarā nodarbojās ar alus un vīna jaukšanu. Viņš uzreiz kungiem lika priekšā stāstu par to, ka nesen mani redzējis ar bērnu ratiņiem. Tas ikvienā izraisīja lielu prieku. Tad, kā runāts, Struncim piemiedzu ar aci, viņš piecēlās un devās pie mana galdiņa, kungiem paskaidrojot, ka Elīna, redz, var atļauties piemiegt ar aci un gaidīt, ka viņš uzreiz skries. Sarunas sākumā informēju viņu par to, ka man laikam apstājusies smadzeņu darbība. Uz to Struncis atcirta: "Tā Tev arī vajag! Pietiek mums ar vienu Vairu Vīķi!" Viņš arī apgalvoja, ka mana pagātne ir kā bite - dzeltens, melns, dzeltens, melns, dzelonis. Un no tā dzeloņa cilvēki baidās. Savukārt citus klātesošos viņš informēja: "Kolāte grib tikai vienu! Lai viņu liek mierā!" Vispār nesaprotu, no kurienes Struncis tik gudrs. Pēcāk mums piecirtās klāt 2 džeki. Struncis novēroja, ka viņam pašam intelekts ir 60, bet vienam no džekiem - 80. 80 intelektuālais džeks vakarā bija nolēmis mani koļīt un jāatzīst, ka to darīja visnotaļ eleganti - uzzinot, ka man patīk Polija, uzaicināja doties pie viņa paskatīties viņa Polijas karogu. Tajā mirklī Struncis meta rokas pret debesīm un bļāva: "Vecīt, Tu nepareizi dari! Vajag viņai teikt, ka Tu viņu ar to karogu apsegsi! Viņai jūt ar tausti!" Nē, tas Struncis tiešām mani labi zina - pilnīgi sajutu Polijas karogu starp lāpstiņām. Beigās Polijas karogu neaizgāju skatīties. Nevar taču uzticēties džekam, kas nedzer!