Šodien atčoknījos, ka ir jau 28.septembris, kas nozīmē, ka parīt tinos prom no Lagošas. Un tas nozīmē, ka pavisam drīz pienāks mana laimīgākā diena mūžā (t.i. - diena, kad atgriezīšos Latvijā uz pavisam).

Pēdējo nedēļu esmu aizvadījusi, daudz vazājoties. Man ļoti patīk vazāties. Kā mans pazudušais dēls Žoels reiz sacīja - Elīna labākā īpašība ir tā, ka viņa labi staigā. Tā esmu izstaigājusi visas tuvējās klintis un, protams, vairākkārt gandrīz dabūjusi galu. Tie visi bija diezgan spirituāli ceļojumi, jo īstenībā pēc tam, kad Brazīlijā nokritu no klints, man sāka palikt bail no augstuma. Nu, te es mērķtiecīgi tās bailes ārstēju, dažkārt liegu pastaigu miksējot ar normālu alpīnismu. Kad priekšā bija kāda bīstamāka vietiņa, to nofotogrāfēju, lai gadījumā, ja atrod manu fotoaparātu, vismaz var redzēt, kas bija pēdējais, ko redzēju. Es kā vecs vazaņķis varu vēŗtēt savus pastaigu maršrutus ar 8 ballēm no 10 - ir klintis, bet nepaliek garlaicīgi, jo tās ir dažādas klintis. Turklāt ik pēc kāda kilometra ir pļaža, kur var nopelst (ūdens sen vairs nav ledusskapis). Vienu dienu arī iemaldījos nūdistu pludmalē. Tur viens džeks dročīja. Un tur es tiešām iemaldījos nejauši, jo gāju gar krastu un vēroju zivis. Te ir ļoti daudz zivju, un viņās visas var redzēt, un viņas skatās uz mani ar draudzīgu skatienu. Es reāli gribētu būt tīkls, iegāzties ūdenī un visas tās zivis savākt. Vai vismaz iedodiet harpūnu.