Pēdējās dienās laiku kavēju, mācoties poļu valodu. Pārsvarā klausos onkuļus un tantes un runāju līdzi. Tā var iemācīties ne tikai pašu valodu, bet arī šo to uzzināt par poļiem. Piemēram, audioierakstā, kurā džeks iet uz veikalu nopirkt pārtiku, mani uzjautrina iepirkšanās apjomi: viņš iegādājas 4 kilogramus šķiņķa un 10 kūku. Tiesa, šo cilvēku vēriens man nav nekāds pārsteigums, jo nav tā, ka es pirmoreiz Polijā kāpšu ar pīpi uz jumta. Reiz kādā miestā zīlniece, pie kuras gāju ciemos (tas bija jādara, jo visi prasīja, kad braukšu atpakaļ uz Latviju, un es nezināju atbildi), bija uztaisījusi kaut kādas 22 mohito glāzes, jo biju teikusi, ka nedzeršu alkoholu (mohito nav alkohols). Kāpēc 22? Viņa bija viena, es biju divi, kopā 3. 22 tāpēc, lai tad, kad viena glāze tukša, nevajadzētu ķēpāties un tasīt jaunu, bet mierīgi varētu nodoties tam, kāpēc visi esam sapulcējušies (šajā gadījumā - zīlēšanai).

Mans mīļākais dialogs ir tāds, kur 2 džeki (polis un ārzemnieks) mēģina nolemt, ko darīt vakarā:

polis: ko darīsim šovakar?
ārzemnieks: aizejam uz kino?
polis: nopietni? kurš grib iet uz kino?
ārzemnieks: mana māsa.
polis: labi, tad ejiet. es jūs gaidīšu bārā un dzeršu alu.
ārzemnieks: uz redzēšanos.
polis: uz redzēšanos.