Es nekad neesmu gribējusi piedalīties nevienā pašā Suņanaglas konkursā, bet atkal, pavisam nemanot, esmu pieteikusi savu dalību konkursā "Suņanagla 2013". Es īstenībā nekad negribu škandalēt, un tas sanāk vai nu nejauši, vai arī esmu bijusi spiesta tā rīkoties. Sevišķi grūti no tā ir atteikties pēdējā pusotra gada laikā, bet es tak neesmu vainīga, ka mani aizsūtīja dzīvot uz dienvidiem un ap kaklu aptina havajiešu krelles.

Mums te ir viens pilnīgi aptaurēts pasniedzējs. Viņš māca augšņu ekoloģiju, bet no tās diemžēl nekā daudz nejēdz. Tā vienā lekcijā viņš nāca klajā ar apgalvojumu, ka neviens augs pa taisno nevar uzņemt gruntsūdeni un ka neviena auga saknes nevar stiepties dziļāk par 2 metriem. Tas bija kaut kas tik absurds, ka uz pusstundu zaudēju valodu. Es biju tādā vieglā ģībienā. Tā ir taisnība, ka lielākoties pārliecinoši lielākā sakņu daļa tiešām atrodas kaut kādā pirmajā metrā (to var labi redzēt tad, kad vētras vai atomkara rezultātā ar saknēm izgāžas kāds koks). Arī ne kurš katrs augs dzer gruntsūdeni (bet tā vietā izvēlas prastu augsnes ūdeni, kas ir tuvāks un nav tik slapjš). Tomēr ir daudz izņēmumu, ko nedrīkst ignorēt, tātad viņa apgalvojums, ka tā nav un nevar būt nekad, ir debilisms. Pieņēmu lēmumu doties taisnā ceļā uz bibliotēku un atrast pa kādam zinātniskam rakstam, kurā būtu minēti koki, kas ar savām dziļajām saknēm dzer gruntsūdeni. Tā atradu dažus, kuros stāstīja par to, kā Austrālijā eikaliptus izmanto gruntsūdens līmeņa regulēšanā. Šajos konkrētajos gadījumos runa bija par 18m un 20m dziļām saknēm, kas ir krietni vairāk nekā tie 2, kas ir pasniedzēja maksimums.

Vispār ar Bungāru vienojāmies, ka nākamajā lekcijā trobelēsim, jo citādi mums nav tiesību neko ļečīt. Tika pieņemts lēmums neļaut pasniedzējam pārāk daudz runāt, bet gan nemitīgi rosināt diskusiju par nozīmīgiem tematiem. Bet pēkšņi Bungāram piemetās nelāgas paģiras, tāpēc es paliku viena, kā rezultātā nevis metu plinti krūmos, bet nolēmu cīnīties vel sparīgāk. Pirmkārt, informēju pasniedzēju, ka viņš katru reizi nezina, kur mums būs nodarbība, kaut arī tās vienmēr notiek vienā un tajā pašā vietā. Kad viņš sāka atkārtot lekciju, ko jau mums izstāstījis 2 reizes, iekrekšķinājos un informēju viņu par to, ka par šo jau esam runājuši un labāk būtu, ja mēs, tā teikt, ietu tālāk (apbrīnojami, cik pieklājīgi to spēju izdarīt). Uz to viņš atbildēja, ka šis taču ir atkārtojums. Informēju viņu, ka mēs visi zinām, ka tas ir atkārtojums, bet mums tas nav vajadzīgs, jo tā nav pirmā reize, kad viņš atkārto. Viņš turpināja iesākto.

Lekcijas beigās piegāju klāt un iedevu viņam atrastos rakstus par gruntsūdeņiem un saknēm. Speciāli to darīju privāti, jo negribēju vecu cilvēku iznīcināt publiski, bet gan vienkārši parādīt, ka viņš ir kļūdījies.

Nākamajā dienā saskrējāmies nejauši un viņš mani piesauca klāt, lai paziņotu, ka rakstus ir izlasījis (es speciāli biju iekrāsojusi svarīgākās vietas, lai nabagam nav jālasa visi tie blāķi (ko viņš tomēr var izdarīt, ja grib)). Pasniedzējs sacīja tā: "Elīn, tajā vietā, kur rakstīts, ka saknes ir 20 m dziļas, ir drukas kļūda." Šādu argumentāciju tiešām nebiju gaidījusi. Protams, ieslīgu nelielā ģībonītī, no kura ātri spēju atgūties: "Skaidrs. Drukas kļūda. Un tur, kur stāsta par tām 18 m dziļajām saknēm, arī ir drukas kļūda?" Jā, arī tur esot drukas kļūda. Šādā diskusijā tiešām nav viegli kaut ko argumentēt. Pie viena tika arī apšaubīts tas, ka tie kociņi tiešam dzer gruntsūdeni, jo tur autori arī ir kaut ko sajaukuši. Apvaicājos, vai viņam neliekas dīvaini, ka tik daudz drukas kļūdu it kā nopietnos zinātnisko žurnālos. Viņš atbildēja ar smaidu.

Atgriezos mājās un sāku meklēt vēl materiālus. Ziniet, tas nemaz nav tik viegli, jo dziļas saknes un gruntsūdens dzeršana ir tik vispārzināma lieta kā tas, ka cilvēkiem parasti ir viena galva. Bet ej un atrodi zinātniskus rakstus, kuros būtu pieminēts tas, ka homo sapiens sugas pārstāvjiem parasti ir 1 galvas eksemplārs. Es mazliet pacentos un atradu divus absolūti iznīcinošus rakstus. Viens bija par to, kā noteikt, vai attiecīgā ekosistēma dzer gruntsūdeni (ja ir tāds noteikumu saraksts, skaidrs, ka ir arī tādas sistēmas). Otrs bija par dziļākajām sakņu sistēmām visapkārt pasaulei dažādos biomos. Šim rakstam bija pielikums ar tabulu uz 3 lapām ar to dziļo sistēmu sarakstu. Hujeju un aizsūtīju.

Nākamajā dienā sēžu purvu lekcijā. Īsi pirms tās beigām durvis paver šis pasniedzējs. Neko. Lekcija beidzas, eju ārā, tas jau mani tur gaida. Saka, ka esot izlasījis tos rakstus. Tur esot drukas kļūda. Jau tad, kad stāstīju citiem par iepriekšējo drukas kļūdu, ļaudis nespēja tam noticēt. Ja es pastāstītu, ka visas tās 3 lapas ar sakņu tabulām, redz, arī ir drukas kļūda, visi domātu, ka esmu pilnīgi nojūgusies un visu to izdomāju. Tajā mirklī garam gāja mans kursabiedrs, kurš man nenormāli besī, viņam ir bail no manis (tā ir viņa vaina, ne mana), un mēs mēdzam pārrunāt apmēram 1 teikumu mēnesī. Apturēju viņu: "Tā, stāvi. Neko nesaki, vienkārši klausies!" Viņš, protams, paklausīja, un es pasniedzējam pārprasīju, vai viņš tiešām domā, ka visa tā tabula arī ir drukas kļūda. Viņš to apstiprināja. Prasīju, kāpēc viņš ir tik ļoti pārliecināts par to. "Izlasīju vikipēdijā," viņš informēja. Es atkal iekļuvu nelielā ģībonītī, no kura mani izrāva manis pašas komentārs: "Jā, zinātnē tas ir viens no krutākajiem rīkiem." Informēju, ka mūsu saruna ir beigusies.

Tā vakarā aprunājos ar džeku no studentu padomes, jo viņš visu ko zina. Prasīju, kā šeit var iesniegt oficiālu rakstisku sūdzību par pasniedzēju. Nav tā, ka man būtu šausmīgi svarīgi pierādīt to, ka man ir taisnība. Šajā gadījumā es zināju, ka viņam nav taisnība, jo biju par to mācījusies daudz jau iepriekš. Bet tur bija cilvēki, kas nezināja. Un, iespējams, viņš stāsta vēl daudz citu muļķību, par kuru nepareizību es nezinu. Un tad, kad ļaudis pieņems svarīgus lēmumus, balsoties uz to, ko mācījušies pie viņa, tad būs dirsā. Protams, kļūdīties var ikviens, bet laikam ar cilvēku, kurš lieto argumentu "tā ir drukas kļūda", nav vērts diskutēt. Tas džeks, kam prasīju, īsti nezināja, kā te notiek oficiālās sūdzības. Teica, lai atnāku uz nākamo studentu sēdi. Atnācu. Visi šokā, jo šis ir pirmais gadījums universitātē, kad kāds grib oficiāli sūdzēties. Tā atkal esmu pieteikusies konkursam "Gada suņanagla pakaļā". Turklāt domāju, ka nestartēšana šajā konkursā būtu sociāli bezatbildīga rīcība.