Man ļoti patīk pāķi.
Piektdienas vakarā bija pienācis tas mirklis manā dzīvē, kad pirmā pametu balli (tā tika rīkota par godu faktam, ka mums te viss cauri). Pēc manis pat uzkavējās kungs, kurš bija saslimis ar epilepsiju un gaidīja ātro palīdzību. Tam bija vairāki iemesli, bet svarīgākais un oficiālais bija tas, ka nākamajā rītā sešos cēlos, lai ar saviem Brazīlijas vecākiem dotos uz viņu laukiem.

Mana mīļākā izklaide pa ceļam bija skatīties uz klintīm un domāt, kā būtu pareizi pa tām jākrīt, lai nenosistos. Pāķos man, protams, ļoti patika, jo tur bija daudz augļu, arī tādi, ko redzēju pirmoreiz. Un pirmoreiz arī redzēju banāna ziedu, un mana Brazīlija mamma divpadsmitos dienā prasīja, vai gribu dzert kaipirinju. Pēc pusdienām devāmies uz tuvējo pilsētu Ibačibu, lai gan abi bija mani brīdinājusi, ka tā ir bomzīga. Tieši tāpēc tā man patika. (Vēlāk secinājām, ka Ibačiba ir Brazīlijas Maču Pikču) Tur, piemēram, pārtikas veikalā varēja iegādāties formalīna tabletes. Visu pēcpusdienu pavadīju, no kokiem plēšot zināmus un nezināmus augļus un pievienojoties tai vecajai dziesmai par to, ka Brazīlijā nevar nomirt badā, jo tur viss aug kokos (man pilsētas mājas pagalmā ir karambolas un banāni). Tā arī ir - mana dzīvība te nepārtraukti karājas mata galā, un ne reizi tas nav bijis bada mats. Vistuvāk tam bijām, kad ar garu mietu sitām pa avokado augļiem, lai nodabūtu tos nost no tā miljonmetrīgā koka.

Mēs bijām reģionā, kurā ļoti daudz audzē kafiju, tāpēc pagadījāmies arī divās kafijas žāvētavās, kā arī braucām ciemos pie visiem, kas gadījās daudz maz pa ceļam, jo man, protams, vajag apskatīt VISUS dārzus, kas te ir, un izzināt, kad zied un augļus dod katrs augs. Nogaršoju arī odziņas, ko sauc par mīlestību. Drusku līdzīgas kazenēm. Katrā ziņā tagad zinu, kas ir mīlestība.

Vakarā Sņežka mani aicināja kopā ar labiem zēniem doties uz kaut kādām sambas vai kā tur dejām. Pasūtīju viņu nafigās, jo es tagad esmu zemnieks.

No rīta devos spirituālā pastaigā ar savu Brazīlijas fāterīti un uzlīdām augstu gaisā. Tur bija eikaliptu mežs. Vispār tie eikalipti ir sērga, bet izskatījās mazliet labāk nekā citur. Vēl arī nopriecājos par to, ka viņš stāda bambusus, lai cīnītos ar augsnes eroziju. Mani iepriecināja galvenokārt tas, ka viņam nebija pohuj. Cits mežs bija aizaudzis kā Oģīts, un tur fāterītis zarus uzveica, vicinoties ar savu zobenu. Es viņam kaut kad skaidroju, ka daudzus vārdus portugāļu valodā uzminu, jo zinu, ka daudzi vārdi ir tādi paši kā angļu valodā. Viņš citreiz ar mani drusku runā angliski, un laikam bija nolēmis, ka arī varētu kaut ko paminēt. "Mai big fak," viņš paziņoja un norādīja uz savu zobenu. Tā es sapratu, ka esmu iemācījusies, kā portugāliski ir zobens.