Līdz šim bijām dzīvojuši Apvienoto Nāciju burbulī, kas ir visdrošākā vieta Nairobi un visdārgākā vieta Austrumāfrikā. Te ir tik droši, ka, ja es, ejot uz veikalu, pa ceļam izbērtu zeltu, nākot atpakaļ, tas vel aizvien tur stāvētu. Kaut arī visādos drausmīgāko piepilsētu sarakstos ir Nairobi nomales, protams, Apvienoto Nāciju burbulī to nevar just, un vispār tur nigeru ir mazāk nekā vīra dzīvoklī.
Beidzot izbraucām no burbuļa un redzējām to Nairobi, kur bērni atkritumos meklē alumīniju un cilvēki kopā ar dubļos slīkstošām govīm dzīvo zem jumta, kas uzstutēts uz četrām skārda plāksnēm. Un nabadzība Nairobi ir vēl nabadzīgāka nekā visādās Dakās un Lagosās, jo, kopš šeit ir tas ANNO birojs un visādas citas starptautiskas organizācijas, Nairobi ir kļuvusi par vienu dārgu pilsētu (pārtikas iegāde ir dārgāka nekā Rīgā vai Amsterdamā), un atkritumos ir jāsameklē daudz alumīnija, lai varētu paēst, tāpēc arī nav nekāds brīnums, ka cilvēki labprāt apzog un drošības pēc arī nošauj tos, kas izskatās bagāti (pirmā bagātības pazīme ir balta ādas krāsa).

Izbraucām ne tikai no burbuļa, bet arī no Nairobi un nokļuvām Kibwezi. Vienā daļā Kenijas tagad iet vaļā plūdi un cilvēku slīkst nost, bet Kibwezi ir vieta, kur simt gadu nav lijis, un izskatās kā Bovija „Let`s Dance” klipā. Uz šitiem pāķiem braucām kopā ar duru Marlēnu, kurai diemžēl nepiemetās nekāda caureja, ar Čeroguni, kas ir ūdenslietu inženieris (tad, kad mūs iepazīstināja, tad mani arī nosauca par inženieri, šķiet, tajā mirklī man ieplīsa riba), kā arī ar Česteru, kurš ir ne tikai tas Cheetos gepards, bet arī augsnes skaitļu students, kurš studē Kenijā, bet nāk no Zambijas. Vārds pa vārdam, joks pa jokam, līdz aizrunājāmies līdz laulībām un Česters gribēja noskaidrot, cik govju līgavainim jāmaksā līgavas ģimenei par precēšanos Eiropā. No sākuma man likās, ka es kaut ko nesaprotu, tad viņam likās, ka viņš kaut ko nesaprot, beigās sapratām, ka visu saprotam. Eiropā par precēšanos nav jāmaksā, Āfrikā par precēšanos pat nevar domāt, ja nedod tās govis. Nesen Čestera draugs apprecējies un samaksājis 5 govis (apmēram 2500 dolāru) līgavas ģimenei. Par mani būtu vairāk, jo esmu augsti izglītota, blonda, mūžam jauna, no labas ģimenes un attiecīgi audzināta, turklāt manas valsts valūta ir tik dārga, ka spļauj virsū eiro, dolāriem un mārciņām kā deviņdesmit septītajā Keita Vinsleta un Leonardo Di Kaprio spļāva no Titānika.

Aizbraukt prom no Nairobi bija riktīgi kruta, jo es no pilsētplānošanas rubīju tieši tik daudz, lai zinātu, ka visas lielās pilsētas patiesībā ir vienādas, un ilgāk par piecām dienām pilsētas fizikālais veidols nevar likties interesants. Pa ceļam uz Kibwezi redzēju gazeles, zebras un paviānus (šis teikums ir speciāli tiem, kas man vislaik prasa, kādus dzīvniekus esmu redzējusi), kā arī pilsētu centrus, kas sastāv no gar ceļu izliktiem kioskiem, kur var nopirkt visu, pat neapstādinot mašīnu. Tas ir tā, ka brauc, brauc un pakaļ skrien bērni ar kukurūzu vālītēm, alu, kaķenēm (ierocis, nevis mincis) un cepurēm. Tiesa, braukšanas ātrums tur ir mazītiņš, jo govis un kazas, kas torčī pa ceļiem, visu mazliet palēnina

Protams, vietējā uzņēmējorganizācija oficiāli nedrīkst mums teikt, ka tās malārijas tabletes nafig nevajag lietot, tāpēc pēc neoficiālām sarunām un eksperimentiem pati izlēmu tās atmest, jo postinora blakusefekti ir bērnu spēles, ja salīdzina ar to jobnuto malaronu. Turklāt te tie it kā afigenna bīstamie odi ir pilnīgi mīkstie – nejēdz izkost cauri drēbēm, no otras puses tomēr nav mīkstie, jo labprāt lido apkārt vieni vai visbiežāk – nevieni. Un tā ir augstākā drosmes pakāpe – nebūt vispār. Kādā neoficiālā sarunā džeks, kurš it kā bīstamajā malārijas zonā pavadījis mēnesi un nav ēdis nevienu tableti, sacīja, ka patiesībā saslimst tikai idioti. Tā kā esmu atmetusi tās jobnutās tabletes, tad var uzskatīt, ka šis būs mans intelekta eksāmens.