brutāla koļīšana
tas, ka koncerts bija perfekts, tas vēl tā. tā kā dzīve vispār iet uz augšu, protams, iepazinos ar ļoti simpātisku džeku, kurš pilnīgi noteikti ir dzimis astoņdesmitajos, jo tikai astoņdesmitajos dzimušie koļī tik brutāli.
pirmās divas grupas bija diezgan lieli mēsli. tāpēc posīju apkārt, līdz pamanīju, ka kāds džeks - avpizģenais fotogrāfs - (ne tas sliktākais) konkrēti blenž virsū. nu, neko, vai ta` nedrīkst blenzt? kad beidzās otrā stulbā grupa, džeks pienāca klāt, lai atvainotos, ka kaut kādā mirklī mani esot pagrūdis. cik skaisti! brutālāka koļīšana nav iespējama, un man jau tā koļīšanas zinātne ir otra mīļākā aiz hidroloģijas, tāpēc nebiju uz mutes kritusi un vēlējos pierādīt, ka arī es neesmu kaut kādas deviņdesmito gadu ģimnāziste: "mani pagrūdi? nepamanīju. ja dari to tik maigi un nemanāmi, tad droši drīkst vēl." džeks pazuda, lai pēc mirkļa būtu atapakļ ar tiešām lētu, bet ļoti mīļu triku: "klau, es te drusku pafotogrāfēju, man ir arī Tavas bildes. varbūt iedod e-pastu, aizsūtīšu." es ar mieru. es neesmu nekāda tur ciema princesīte un neesmu radusi pie tik brutāliem koļītājiem, tāpēc nevar mani vainot pie tā, ka manu rīcību sāka ietekmēt mulsums. tas ir tā - meklēju lapiņu, kur uzrakstīt adresi, turpinu runāties, aizrunājos, gribu jau plēst ārā papītu no blociņa, līdz džeks mani aptur un saka: "pag, pasi nevajag plēst." paksatos - man rokās latvijas republikas pase. džeks prātīgs - tiešām pasi nevajag plēst. noplēsu citu papīru, mazliet pabazarējām un beigu beigās arī iepazināmies. atnāku mājās un e-pasts ir klāt. re ku es ar neon indian: