"a tu ar edžiņu tur tusē?" man prasīja dace un tajā mirklī es domāju, ka viņa ir tāds pats stalkeris kā sniķeris pirms dažiem gadiem, jo tik tiešām iepriekšējā naktī biju satikusies ar kādu edgaru, kuru toč neviens no maniem drugāniem nevar pazīt, izslēgts. domāju: "WTF! KĀ VIŅA ZINA? KĀĀĀ???" tomēr notēloju vēsu veceni, iešņaucu kokaīnu, nodzēsu cigāru, iepisu visīti un stroda takša izsaukšanas balsī rakstīju: "kādu edžiņu?" izrādās, ka dace nemaz nav tāda stalkere, un informēja mani par edžiņu, kuru kaut kad esmu redzējusi, bet esam pilnīgi "nesatikušies mēs". edžiņš ir tāds kā es - amsterdama, vientulība, maģistrs. man divreiz nebija jāsaka un šitam čalītim uzrakstīju, ka tā un šitā, ejam dzīvē. gājām arī.
vakar bija pirmā vasaras nakts, kuru par tādu vispār varētu nosaukt. edžiņš telpā orientējas tikai mazliet labāk par mani, tāpēc maldījāmies kā petuhi, un es sapratu, ka toč esam no vienas šnites, jo arī viņš vietas, kurās nesekmīgi atgriežamies, atceras pēc tā, kas tur noticis, nevis pēc tā, kas tur rakstīts uz sienām: "ā, šiten mēs sākām runāt par grēviņu!"
protams, pēc pāris mazajiem sākām runāt par politiku, rūpniecību un vēsturi, un nolēmām, ka katru lasi vajadzētu apmainīt pret divām karpām, bet nesastrīdējāmies, un man pat nebija garlaicīgi, jo uz visiem maniem sardīnista jautājumiem saņēmu atbildes, kas ir vienkāršas un loģiskas. kad bija palicis tik tumšs kā mans acu zīmulis, apņēmīgi sēdāmies uz riteņiem, lai es pierādītu, ka mani "šito vietu es zinu" nav ne plika graša vērti. tikšanās bija patiesi ļoti vērtīga, jo edžiņš man arī iemācīja, kā dabūt piecus sotakus mēnesī. 2 gadi * 500 = 12 štukas. man šķiet, ka tā skaitās vērtīgā tikšanās, un es domāju, ka būsim labi draugi.
otrs cilvēks, kas man te varētu būt labs draugs, ir rasa, kas ir māsa kādai meitenei, kas brālīgi ar mani dala latvijas svarīgāko personāliju topu. man pat šķiet, ka viņa ir izlasīju grāmatu par to, kā atkausēt manu sirsniņu, jo ielūgusi mani uz suši vakaru. SUŠI! PERFEKTI! IZCILI! TĀ IR DZĪVE! tas ir kas vairāk nekā lasis - latvija turīgā vidusslāņa simbols. rasa daudz lieka nerunā, ir draudzīga, bet nav uzbāzīga, un tas ir riktīgi kruta. svētdien, kad uzzināju, ka viņa jau ir atpakaļ, paziņoju, ka kaut ko derētu, un man patīk tie, kas nelaužas, tie, kas saka - davaj, tagad. un tā arī beigās bija.
nahuj amsterdamā vajadzīgi latviešu draugi? tāpēc, lai nepaliktu par atsaldeni un atcerētos, ka vislabāk tomēr ir iet čurāt krūmos.