vakar konste mani apgaismoja par to, ka šobrīd apņēmīgi pa skuju taku dodos uz emocionālās atsaldenes lomu. tas ir tā - lai nebūtu jācepas par to, kāds idiotisms ir rietumeiropa, nogriežu emocionālo uztveri vismaz divreiz klusāk un skatos uz visu pohujā. skatīties uz visu pohujā beigu beigās nozīmē arī par texxxtiem pateikt, ka tie ir normāli (kaut vajadzētu būt sajūsmā). tā kā anete bija pamanījusi, ka jau uz vairākiem texxxtiem esmu reaģējusi mēreni, tad bija pamats satraukumam. tā es vakar sēdēju un domāju, ko darīt un nonācu pie secinājuma, ka līdzēt var tikai alkohols un mans sensejs struncis (ļoti bieži šīs 2 lietas ir jāapvieno). tā arī beigās bija - struncis deva konkrētus padomus, kā rīkoties, un pēc tam, kad biju pjetro iemācījusi dominion (viņš prasīja, cik reižu iepriekš to esmu spēlējusi, hahah), ķēros pie vīna pudeles. kad uzliku ouvenu paletu, pjetro interesējās, kas tas tas tāds. paskaidroju, ka tas ir ideālas mūzikas komponists un izpildītājs, kurš, ja kas, novembrī kopā ar kaut kādu nīderlandes bļodlaižu orķestri uzstāsies amsterdamā. apmēram pēc vienas dziesmas un pēc neilgas urķēšanās kompjūterā viņš paziņoja: "tā, tagad mums abiem ir pa biļetei uz to koncertu." vēl šodien nav sapratis, kāpēc tik ļoti priecājos. kad savu biļeti bija nopircis arī larss, izpārdošanā bija palikusi precīzi viena. larss ir mans mīļākais džeks te un vienīgais, ar kuru kruti no sirds var parunāt par lietām, kā arī pasūtīt dirirst.
tā vīna pudele bija galā un no dūšas papēžos biju tikusi līdz kunga dūšai, tāpēc paziņoju, ka tagad mēs kaut kur brauksim. kā gadījies, kā ne, es jau biju paspējusi piedzerties, bet larss pat nebija sācis dropēt, tāpēc viņš izlēma, ka mēs leksim uz riteņiem un brauksim uz bāru. kad tur nokļuvām, es oficiantei laipni palūdzu, lai atnes man vissliktāko, kas te viņiem ir. atnesa tekilu. pēc tam, mājās braucot, apmēram 5 reizes nokritu ar riteni. un nevis šā tā, bet katru reizi uzkrītot virsū arī larsa ritenim un nogāžot arī to. tas, protams, radīja lielu jautrību.
rīts sākās drūmi. ieraudzīju savas sadauzītās uz sagrieztās kājas, un istabā ievēlās larss, kurš paziņoja, ka, kā jau naktī sarunājām (wtf?), pēc pusstundas braucam. ok, cēlos augšā, uzvārīju putru, ierāvu kafiju un izrādās, braucām visi trīs uz mēbeļu veikalu iegādāties dīvānu. viņi jau ir ievērojuši, ka man par tiem dīvāniem pohuj, bet mani bija jāņem līdzi, lai pārdevēji nedomātu, ka viņi ir geju pāris, kas iekārto savu dzīvokli. vienīgais, ko sapratu no dīvāndžeka stāstījuma, bija tas, ka uz dīvāna mierīgi drīkst liet vīnu. un izrādās, ka pat to sapratu nepareizi (īstenībā nedrīkst). tad devāmies iegādāties gultas apakšas redeles. džeki nolēma pirkt visizturīgākās - štrunts par to, ka es sveru 3 kilogramus, bet, pērkot šādu ilglaicīgi lietojamu priekšmetu, taču ir arī jāpieļauj iespēja, ka man, piemēram, varētu būt sekss ar diviem ļoti resniem vīriešiem. nebiju gatava šādu iespēju pilnībā izslēgt, tāpēc piekritu, kā jāpērk visizturīgākais variants.
izrādās larss, kurš, pjetroprāt, ir ahujenna kārtīgs, arī nevar izturēt to šausmīgo pieklājību un nolakoto kārtību, tāpēc bija baigi priecīgs, ka pa kluso varēja kūkā iespraust zīmuli un uz pjetro kūkas uzbērt sāli.
augusta beigās uz nedēļu ieradīšos reigā. esmu pārliecināta, ka nevienu sekundi nebūšu skaidrā, jo vienkārši nebūs, kad. tas būs kruta, jo būs bargās kāzas, instrumentu albuma tusofka, spēlēšana lavikā un skolēnu pavedināšana uz alkohola lietošanu, skaista tikšanās ar senseju, kā arī varēs normāli paēst. tagad ko? tagad braukšu ieraut.
un par to ouvenu paletu smalkā koncertzālē novembrī es nebeigšu priecāties.