kā man iet dzīvē
izrādās, lai viss dzīvē ietu uz augšu, vajag tikt augstāk tīri fiziski. kopš tēvs man nopirka zābakus ar 8 centimetru augstu papēdi, viss ir mainījies. pirmkārt, mīļa drauga tēvs ir uzņēmies gādību par mani un pret manu nevajadzības sajūtu. otrkārt, visa pasaule ir kļuvusi tik romantiska, ka jau ielūdzu kārli uz savām kāzām nākamnedēļ. nav zināms, ar ko precēšos, bet skaidrs, ka kāzas būs, jo viss vienkārši uz to velk. pēdējo pāris nedēļu laikā uz ielas man mīlestībā ir atzinušies vairāki džeki. viens no tiem - trijās valodās vienlaicīgi. mārtiņš kalniņš gan uzskata, ka tas esot izmisums. nedomāju vis, jo katrs ir spējis pateikt, kas tieši manī liekas pievilcīgs: vienam patīk, kā es eju, citam patīk "blu skai očin harašo acis ti gudra smart", vēl cits apgalvo, ka esmu tik skaista kā staro rīga. tā kā neesmu ievērojusi, ka staro rīga būtu kas ļoti smuks, tad apmēram tā arī varētu būt.
kādu vakar vazājāmies pa mauku rajonu, nevarētu teikt, ka es redzēju maukas, jo man tomēr nebija briļļu, bet es zināju, ka viņas tur noteikti ir. prasīju kārlim, vai, viņaprāt, es varētu būt mauka. uzreiz arī norādīju uz to, ka man ir augsti papēži un īss mētelis. kārlis sacīja, ka diez vai kas sanāks, jo mana iecienītā krāsu gamma neesot gana uzrunājoša (wtf! sarkanā taču ir kaisles krāsa!). tā šķīrāmies (ko citu darīt pēc tam, kad man pateikts, ka prostitūcijai nederu? šķirties, protams!). un es devos uz autobusa pieturu pērnavas ielā. pulkstenis rādīja pusvienpadsmitus vakarā, un es biju vienīgais cilvēks pieturā. šo piecpadsmit minūšu laikā mani par mauku noturēja 3 mašīnas: piebrauca klāt, apstājās, bet pēc tam, kad pakratīju galvu "not gonna happen" ritmā, aizbrauca prom. skaidrs, ka mašīnas neapstājās citu iemeslu dēļ, jo citu iemeslu apkārt nebija, tikai es - visskaistākā! apstājās arī kāds kungs, kurš atvēra logu un apvaicājās, vai nevajag aizvest mājās. gribēju jau kāpt iekšā, bet tad atcerējos, kur stāvu - pērnavas ielā. tātad 15 minūtēs 3 mašīnas, kas gribēja mani pirkt, un viena, kas prosta gribēja vest kaut kādās mājās. kurš tieši te neder prostitūcijai?!
pēdējā laika romantiskākais notikums aizsākās ceturtdien, kad spēlēju ballīti i love you. viskrutākais cilvēks, protams, bija anete. cita anete man prasīja, vai šī anete ir mana draudzene. kad sacīju, ka ir gan, viņa teica, ka varot redzēt - viena otrai ļoti piestāvam. šī pati cita anete sacīja, ka man esot tik mazas pēdas, ka ir aizdomas par to, ka man nemaz neesot pirkstu. bet ne par to. ballītē bija viens pidarass. štrunts par to, ka viņš kaut ko bez jēgas dirsa - to mēs katrs pālī protam. vinš gāzās virsū pultij, nelīda nost, ņēma nost meitenēm dzērienus, beigās paņēma kaudzi ar maniem diskiem un gāja ārā no bāra. tad kāda meitene izglāba viņu no manas dūres, atņemot viņam diskus, iespiežot tos manās rokās un apsolot iet prom. jāpiebilst, ka tur bija apmēram 2 sekundes līdz otrajam vai varbūt trešajam kautiņam kroga vēsturē (šķiet, 7 gadi).
vakar ap desmitiem vakarā man zvanīja bruno. pilnīgi nobrīnījos (nejaukt ar nobrunošanos), jo parasti viņš zvana par ģēlu, nevis lai noskaidrotu, kā iet un ko daru. viņš sāka ar to, kā man iet, ko daru un kā gāja ballītē. tad pastāstīja, ka iepriekš aprakstītais pidarass esot atnācis uz krogu. neko neatceras, bet draugi esot stāstījuši, ka viņš uzvedies ļoti nesmuki, bet viņam nav ne jausmas, ko darījis. tikai zina, ka man viņš ir ļoti nepaticis kaut kādu visai obejktīvu iemeslu dēļ. tāpēc viņš atnesis šampanieti un rafaelo kā atvainošanās dāvanu man. štrunts (nejaukt ar strunci) par šampanieti, bet man nekad neviens džeks nebija uzdāvinājis rafaelo! rafaelo patiesībā galīgi nav garšīgs, un es nezinu, kam būtu jānotiek cilvēka galvā, lai viņš sev pats nopirktu šos saldumus, bet, tā kā esmu reklāmas upuris, tad esmu kļuvusi arī par šī romantiskā žesta upuri un ceļi man ir izpizģīti no vietas. kad bruno man šito izstāstīja, pie viena paprasīja, vai es jau raudu, jo ļoti labi zina, ka esmu tāda meitene, kas ir pārsitusi džekam lūpu (varbūt nezina konkrēto gadījumu, bet zina, ka es varētu), bet ir atbruņojama ar romantisku filmu klišejām.
beigšu ar to, ka ne reizi nebiju iedomājusies, ka armands fucking leimanis varētu ieteikt man mūziku, bet šī gada girl talk fucking albums ir zajebis.