šodien visus gandrīz visus heitoju, sapnī šķēržu vēderus vienu pēc otra, atkal uzraujos uz to, ka esmu kaut ko sadomājusies (tas laikam skaitās, ka man nav morālās atmiņas - noraujos, bet dzīvoju tālāk tā, kā nekas nebūtu noticis), klausos, kā zeme mani vienkārši aprij, skatos vienā punktā un esmu ārkārtīgi vīlusies, ka lietus nevar sākt līt tad, kad man to vajag.