dienvidu tilts ir manas laimes garants. kaut arī kaut kāds krievu pidarass sacījis, ka dienvidu tilts nobrukšot ļoti ātri, man pohuj, tā ir mana laime. kad es draudzējos ar jurģi, visu ceļu no pļavniekiem pa dienvidu tiltu līdz valdlaučiem neaizgāju ne reizi. tagad man tur ir volītis ar svešiem, muskuļainiem džekiem, eju kā mīļā. tiesa, viens no iemesliem ir tas, ka gribu pārvilkties mājās un pa taisno iekrist gultā ar melnām kājām (ja bumba aizlido prom, ir jāskrien pakaļ pa melnu zemi) un atrubīties. manuprāt, sakarība ar neiešanu pie jurģa un iešanu uz voljebalu (tas nav tas pats hujjebals, tā ir pilnīgi cita spēle) pierāda, ka es protu mīlēt. vakar, kad tur ierados, notika ģimenes sporta spēles (tēvu-dēlu voljebals), kurās piedalījās trīs tēvi un dēli. vislabāk man patika tandēms, kurā tēvs dēlu vislaik mācīja. dēls bija izbesījies, bet to neizrādīja. kā es (tāpēc es uzreiz to zināju). kad tēvu - dēlu sporta spēles beidzās, uzsākām savu tautas voljebalu ar 6 cilvēkiem vienā laukuma pusē un vienu rezervistu, kas bļauj. mans galvenais mērķis voljebalā nekad nav bijis uzvarēt (no valdlauču spēlēm neesmu vinnējusi nevienā), bet gan uzņemt kāda spēkamaisa servi (paņem mikii servi un sašķīsti 1000 mazos gabaliņos, koku galotnēs uzlido tauriņi). tas ir romantiski. vispār es nesaprotu, kāpēc neesmu sākusi skatīties eurosport katru dienu, jo voljebals man patīk dahuja labāk par pišukiem. kāpēc? jaunajā vilnī majoros noskatījos skaistāko voljebala spēli pasaulē. piedalījās 2*2 muskuļaini džeki, kas spēlēja tā, ka es skaļi stenēju (beigās, protams, iepazinos, atzinos mīlestībā). kāpēc volītis labāks par pišuku? nu, es negribētu, lai viņi savā starpā pistos. lai labāk paspēlē. ja kas šis, turpmāk būs sporta blogs. rakstīšu par muskuļiem un par to, cik kilometru ir no pļavniekiem līdz valdlaučiem (manam bračkam (muskuļainam) ir tas pulkstenis, kuru pieliek pie kājas un tasd izskaita, cik kilometru kāja ir nojājusi dipadudapadu)