pēdējās 4 dienas man gribas saukt par šo nedēļas nogali, jo tās pavadītas ar devīzi "chill down, baby" un ar iespēju darīt tikai to, ko cilvēks grib darīt (es šobrīd, piemēram, gribu ar kailām krūtīm sēdēt pie datora un to arī daru). tā kā ceru iepatikties visiem džekiem, pastāstīšu mazliet par mašīnām. uz kuivižiem devāmies ar savu vienaudzi - astoņdesmit septītā gada golfu. uz rīgas - siguldas šosejas golfiņš noslāpa. labi, pohuj - iestūmām, un aizgāja kā bitīte, pat nenojautām, ka tik viegli vis cauri netiksim. protams, pa ceļam uz kuivižiem caur saulkrastiem aizbraucām garām pareizajai šosejai, tālab turpinājām braucienu pa sevišķi romantisku ceļu, dziedot "i don`t wanna miss a thing" (es esmu kā edīte pjafa - maza un ar spēcīgu balsi) un karoties ārā pa logu. saulkrastos ielauzāmies šarma vasarnīcā un dieviņš par to mums atdarīja - mūsu vienaudzis vairs nebija iedarbināms ar visu stumšanu turp un atpakaļ. kur gadījušies, kur ne, uzradās vietējie džeki, kuri piekrita mūs ievilkt, lai tā būda rūktu, bet, kamēr viņi pisās, tikmēr paši uzbrauca uz celma, no kura netika nost - tiesības laimējuši kukurukū pakā. tā alfrēda kalniņa ielā bija divas problēmas. pidarasu kļūst aizvien vairāk, tāpēc nebija nekāds brīnums, ka kārlis viens pats ar domkratu pacēla uz celma uzbraukušo mašīnu, kamēr pārējie 2 džeki vēroja viņa muskuļus un iekāroja miesu. beigās tomēr pat mūs izdevās iekustināt, bet nedomājiet, ka tas viss notika 3 minūšu laikā, jo domkratu un trošu mums kabatās nav. kas var būt labāks par citu nelaimi! saulkrastu zēniem iedevām pusotru litru alus un ar 200 km/h traucāmies uz kuivižiem, lai beidzot varētu sākt kvasīt. bija aptuveni skaidrs, ka pēc apstāšanās tur gan astoņdesmit septītajā gadā dzimušais volfs golfs atrubīsies pa čorno. tā arī beigās bija, bet, kā sacījis bernards šovs, ja visi visu laiku būtu laimīgi, iestātos elle zemes virsū. bija skaidrs, ka elles iestāšanās mirkli esam atlikuši par pāris dienām.

kuivižu jūra ir zajebis, jo tur var iet peldēties pliks un nav neviena cilvēka. ilze vienkārši dročīja par to. kad ieradās anete, uldis un odiņš, sapratu, ka visi džeki ir vienādi, jo kārlis un uldis visu laiku gulēja. labi, ka kārlis negulēja ar uldi, jo tad viņš būtu divkosis - cilvēks, kurš tik daudz lamājis no biksēm ārā pidarasus, ar uldi kopā gulēt nedrīkst. protams, ja ieradies latvijas rokenrola pāris, skaidrs, ka kaut kādā mirklī, kas ir bēdīgais mirklis, kad izbeidzas šmiga, izmantojām iespēju ar salacgrīvas taksometru pasūtīt šnapst. kad džeks atbrauca, kārlis painteresējās, vai bez šnapst var dabūt arī mašīnas akumulatoru. izrādās, tāds komplekts kuivižos ir iespējams, kas arī ir iemesls, kāpēc šodien tomēr varējām atbraukt mājās. kārtīgi piepisāmies un ļāvām ilzei rīkoties, kā viņa pati grib - bez vēsts pazust un attapties autobusā uz rīga fuckin sešos no rīta. ilze palaida garām nakts peldi pa pliko, kurā peldēja es, anete un uldis, bet kārlis tikai skatījās. ar māsu nospriedām, ka noteikti arī dročīja, jo ko gan citu var darīt, vērojot trīs kailus dzērājus.

rīts sākās drūmi. diena arī turpinājās skumji - uldis apraudājās 3 reizes. vienreiz par to, ka ieradīsies mans tētis un uldim būs no viņa kauns. kaut arī viss bija drūmi, es tomēr vēlējos atklāt ko jaunu, tālab devos uz kuivižu veikalu, pie kura iepazinos ar vietējo dzērāju apšaronu, kurš ikkatru teikumu atkārtoja 20 reižu. savulaik andris kivičs ir sacījis, ka cilvēkam vajagot tieši 5 reizes mazāk nekā viņš domā. ar to vēlējos sacīt, ka pietiktu, ja apšarons visu būtu atkārtojis 4, nevis 20 reizes. šo matemātiku gan nevēlos attiecināt uz mums, jo mēs bijām tik, cik jābūt, un kādu mirkli mēs bijām perfekts dubultrandiņš. līdz mirklim, kad salaulājām uldi ar aneti, jo tagad viņi reāli iekabina mums ar kārli. esam plukatas viņu priekšā.

šorīt no rīta es saimniekoju virtuvē, un atcerējos, ko tik jaunu latviešu kulinārijā neesmu izdomājusi. šodien atklāju recepti kolātes pankūkām. tas ir tā - paņem kārļa pankūkas, apkaisa tās ar sagrieztu gurķi un ķiplokiem, saloka un beigās neapēd.

rīt es nezināšu, ko man darīt, jo man ir saulē apdegušas actiņas, tāpēc obligāti jāliek saulenes, bet, ja liek saulenes, obligāti vajag lēcas, bet slimās actiņās taču nevar likt lēcas, tāpēc nevaru likt saulenes, tāpēc actiņas turpinās degt (man, ja kas nav krutās saulenes ar sarkaniem rāmīšiem, man ir funkcionālas saulenes ar random kropļa izskatu. kā es). ja es vēl aizvien būtu precējusies ar savu trešās klases vīru, jaunu un daudzsološu optometreistu edgaru krastiņu, viņš man palīdzētu, bet kass, ir tasir. ja Jums mājās stāv telts un gribat man to aizdot, nekautrējieties un pasakiet man to, tikai nepērciet sev kucēnus, lai iepatiktos man.