pēc tam, kad bijām bijuši jūrā, un posāmies pie stroda spēlēt galda spēles, kārlis piebrauca pie mājām, pie kurām es paziņoju, ka šķiet, ka pirmoreiz esmu šajā vietā. tobrīd viņš domāja, ka tas tāds prikols. vakar no visiem, kas bija vāģī, tieši dace vislabāk zināja, kur kārlis varētu dīvot. kad zvanīju un stāstīju, ka esmu vašingtona laukumā un tāpēc domāju, ka esmu pie ostas, kārlis sāka ņirgt vai vismaz laika taupīšanas dēļ pateica "lol" un pastāstīja, ka jāturpina iet pa tramvaja sliedēm pa to pašu ielu, līdz sliedes nogriežas. eju, eju, eju, līdz pamanu, ka mainījies ielas nosaukums, bet sliedes vispār nav mainījušās. zvanu kārlim. uzzinājis, ka eju centra virzienā, nevis pretējā, iespējams, viņš bija nedaudz vīlies, jo cerējis, ka es vismaz nojaušu virzienu, kurā jāiet pie viņa. tad tomēr ne. tad gāju atpakaļ. atradu to ielu, ko man lika sameklēt, un kārlis jau man nāca pretī. uzveda uz dzīvokli, kurā es iegāju un sapratu, ka kaut kas ir mainījies, tāpēc painteresējos, vai šis ir kārļa dzīvoklis. redz, nemaz neesot. tad noskatījāmies futeni, iedzērām aliņus un ieēdām neprecēto cilvēku čili vistas un gājām mājās. liels bija mans pārsteigums, kad mēs pametām ielu, kurā ēdām neprecēto cilvēku vistas, jo līdz šim man likās, ka nu gan atceros, ka tā ir tā pati kārļa iela. no rīta man piedāvāja palikt gulēt un iet mājās, kad esmu izgulējusies, bet vēlreiz atgādināju, ka es tiešām nezinu, kur atrodos, un prasīt cilvēkiem uz ielas, kur es šobrīd atrodos, var tikai mētra back to the tallin. vismaz kārlis pats nezina, kurā stāvā dzīvo, jo stāvi jau nav jāskaita - bernards šovs ir mācījis, ka jāskaita kaut kas cits, bet es vairs neatceros, kas.