mani vecāki vēl aizvien to slēpj no manis, bet skaidrs, ka es jau sen zinu, ka manī rit poļu asinis, jo tā nevra būt sagadīšanās, ka polijā biju gan tagad, gan pirms pieciem gadiem, kad nomira pāvests. ilzei šī bija pirmā nopietnā reize - tās, kad viņa neizgāja no baketbola zālēm, neskaitās. saprotams, ka jutu lielu atbildību, bet nomierinājos, kad dažas minūtes pēc polijas robežas šķērsošanas mūs uzrunāja divi poļu zēni - mācījušies vides zinātni, ir dīdžeji, strādā radio un ir poļi. tātad divi es. vēl līdzīga iezīme bija tā, ka viņiem labi garšoja šņabis, ko viņi veda no maskavas un ātri vien nolēma ieraut kopā ar mums, jo esam tik krutas, ka apmēram līdz zemei lūdzās, lai pohuj, kāpjam ārā bielostokā ar viņiem un uzspļaujam tālākam ceļam. mēs tā nedarījām. bet ilzes pirmais iespaids par polsku bija ideāls. pavadījām nakti pie martinas, lai ilze lēnā garā atklātu, kas ir mogilany mafija. redzoties atkal, jakobs alīnu esot sveicinājis kautrīgi, bet es neko nezinu, man viņš bļāva dopigritan pa visu varšavas vilcienstaciju. ar jakobu mēs saprotamies ar katru tikšanās reizi aizvien labāk un labāk. šoreiz pat tikām līdz tam, ka nospriedām, ka mums ir vienāda humora izjūta (ja jakobs ir pālī). pirmoreiz mūžā parunāju ar jūliju, kas man līdz šim bija besījusi, bet, piedodiet, es vairs nespēju ļoti slikti domāt par cilvēku, kurš var paziņot, ka nemaz nav zinājis, ka esmu tik dziļš cilvēks, haha. vienojāmies, ka labāk dzert nekā nedzert, bet tomēr nedzērām, un tāpēc visas dienas aizvadījām totālā enerģijas trūkumā un ar gulēšanu desmitos vakarā. tiesa parasto polijas mērķi "viens pālis un viens pimpis" piepildīju, jo pēdējā naktī jakobs man iekšā ielēja žubīti, kad točna vairs nevajadzēja, un nākamajā dienā varšavā redzēju vienu bomzi ar pliku pimpi. laiku pa laikam saņēmu jocīgus jautājumus par to, cikos mums jāiet uz pusdienām, ko mēs darīsim pēc filmas par mušu un šovbiznesu, līdz uzdevu pretjautājumu par to, kāpēc to prasa man. izrādās, esmu sabojājusi savu reputāciju un cilvēki domā, ka esmu viena no konferences organizatorēm. mans variants par iemeslu šādām aizdomām ir tas, ka mūžīgi sēžu pirmajā solā, bet jakobs sacīja, ka tas tāpēc, ka izskatos "well organised". es izskatos tik lai organizēta, ka man tviterī sāka sekot kaut kāda latvijas modes skate. kad atgriezāmies varšavā, iepazināmies ar situāciju, kad policija soda bērnus par alus dzeršanu parkā. tie bija bērni, kas sniedza mums koncertu, un tie bija policisti, kuri bija patiesi draudzīgi un civilizēti cilvēki. ja godigi, tas mani šokēja. mogilany mafijas anna atrada vienīgo veikalu, kas strādā prezidenta bēru laikā un es dabūju bišķiņ žubrowkas un kāpām autobusā, kurā gan jau gribēja tikt vēl daudzi citi. autobusi un vilcieni, piemēram, ļoti patika manam tēvam, kurš "uz pāris dienām" bija aizbraucis uz semināru vai ko tur zagrebā, horvātijā. viņam bija nepieciešami 4 vilcieni, lai tiktu līdz varšavai vien. ļoti patika ostrovas (polijā) stāsts: ostrovā sieviete, kas sēž informācijas būdiņā, neprata ne krieviski, ne angliski, ne vāciski, bet, tā kā vilcienu saraksti bija ļoti pretrunīgi, dzintris tomēr gribēja uzzināt, kad varēs tikt uz varšavu. vienīgais vārds, ko sieviete saprata no dzintra runas, bija vārds "varšava". bet viņa neizdomāja, ka šis cilvēks grib zināt kaut ko par iespējām uz turieni tikt - viņa vienkārši paņēma lapiņu un uz tās uzrakstīja "warszawa" un parādīja dzintrim. otrs dzintra stāsta, kas man patika bija par to, ka vakar viņš čāpojis apsveikt savu mazo meitiņu 23. džimpārā un ievērojis, ka daudzi cilvēki uz viņu atskatās un sačukstas. sākotnēji viņš domājis, ka gan jau šodien ir sevišķi seksīgs un iekārojams, bet šaubīties viņam lika kāds džeks, kas viņa izskatu novērtēja ar "joptvaimatj". tad dzintris paskatījies skatlogā un ieraudzījis, kad guļot viņam pie pieres pielipusi poga.