reiz es karlīnas laukos dabūju gaiši zilu kleitu ar kārtīgas meitenes cienīgu baltu krādziņu. tieši to uzvilku mugurā, kad vakarā devos uz krogu, kur laikam nemaz nebija plānots stipri mest pa lampu, bet tā bija reize ar 52*b52, tāpēc kā sanāca, tā sanāca. vakara sākumā puikas aizrādīja, ka tā baltā krādziņa ir mīļa, bet tik un tā skaidrs, kas man aiz ādas un tā noteikti nav baltā krādziņa. nākamajā dienā atgriezos mājās vēl ar visu kleitu, bet drīz pēc tam liktenis to pazaudēja un mana baltā krādziņa ir prom, nevar pat vairāk izlikties. kā būtu teicis sokrāts - pat labākajam teātra studijas aktierim nepieciešams atbilstošs kostīms.