pirmoreiz necik, necik nemācījusies uz kontroldarbu aizgāju pirms mēneša, ziniet, iepatikās, jo vienmēr jau kaut ko var izpīpēt, pat tad, ja tas ir "šī augsne ir tieši šeit, jo katrai lietai ir sava vieta un šīs augsnes vieta ir tieši šeit". man jau bija gana ar, iespējams, visu laiku sliktākās kartes izveidi un tad, kad man galvā parādījās filmiņas ar dāvanam krogam dzimenē, sapratu, ka esmu apsitusies un ir laiks iet. manis izveidotā augāja karte bija tik slikta, ka pasaules iejūtīgākais zēns pat teiktu, ka šoreiz ir kaut kāda vaina manai kartītei. un mārtiņš, ieraudzījis manu ārprātu, saprata, ka, ja tā ir karte, tad viņš ir džedajs, un laikam jau īstenībā nav. ne karte, ne džedajs. kad devos pakaļ pie erlenda oijes pēc augšņu kartes, viņš dega ziņkārībā redzēt, kāda ir mana jaunā karte, jo jau par veco augšņu karti viņš bija kārtīgi nodročījis. ieraudzījis jaunu kartīti, viņš brīdināja, ka tik daudz pīpēt esot kaitīgi. baidos, ka šoreiz nebija runa par mani kā kurjagu, bet gan par mani kā pothedu. pirms došanās aizstāvēt savu ārprātu jau brīdināju pasniedzēju, ka viņu var piemeklēt viegls ģībonis, bet beidzās viss ar to, ka es dabūju labāku atzīmi nekā džedajs mārtiņš, jo, kā atzina pasniedzēja rūsiņa - zīmēt es čista nemāku, bet runāt gan. tad es biju laimīga un braucu mājās, un trolejbusā man ne par ko piepisās kontrole. atpisās, kad palūdzu izsaukt policiju, jo man vajag protokolu, lai to varetu apstrīdēt, jo noliedzu savu vainu konkrētajā gadījumā. ā, esmu tik laimīgs un anetei uzsaukšu vīnu par trim latiem.