es dievinu savu darba vietu sestdienās un svētdienās, jo, pirmkārt, tā ir vienīgā vieta ar darba atmosfēru, līdz ar to tikai šeit es varu izdarīt skolas darbiņus, nenovēršot savu uzmanību uz kaut ko citu, tāpēc es beidzot varēšu skatīties acīs saviem mīļākajiem pasniedzējiem, otrkārt, brīvdienās te ir tik miermīlīgi un klusi, ka iespēja, ka mani kāds varētu iztraucēt ir pieci procenti, un tad arī tikai tad, ja meklē vīrieti, un es neesmu vīrietis. tad, kad es šeit sēžu, man rodas uzmācīga vēlme būt labākam cilvēkam un neapsaukāties, ja es nemaz nedomāju no sirds apsaukāties, un beidzot aizmirst, ka, lai arī "Tu nu gan esi dalbajobs" un "es Tevi mīlu" ir teju vai sinonīmi, tad tomēr nav. un vispār es nesaprotu, ar ko atšķiras korespondents no reportiera.