apvainojos
vakar mums bija jāgaida 4 stundas līdz lekcijai, bet tas, ka tomēr nolēmām to darīt, nozīmē, ka vismaz es liku tiešām lielas (bez)cerības uz pasniedzēju maiņu, tātad biju stingri apņēmusies šo lekciju apmeklēt. vienu dzīvi ar mārtiņu, kurš tagad ir mans mīļākais kursabiedrs vienos vārtos, un avotnieci sēdējām biblenē, ņirdzām, bet tad, kad nolēmām pārslēgt sarunu tematu uz seksu un narkotikām, nolēmām pārcelties uz piemērotāku vietiņu - zviedru augstskolas ēdnīcu. tur mums ilze stāstīja, kā pīpējusi sūdu un cik ļoti grib aizbraukt uz dubļaināko festivālu pasaulē. to visu es sapratu, bet sāku nesaprast, tad, kad viņa sāka runāt par akadēmiskā godīguma cīņas ietekmi uz karmu, bet mārtiņš laikā paspēja norādīt, ka mēs runajam huiņu, un atgriezāmies pie iepriekšējiem brīnīšķīgajiem tematiem, ilze apēda brekčiju, tādi viņiem ir tie ģeomorfoloģijas mājasdarbi, tiešām priecājos, ka man tā vietā vajag iemācīties visas latvijas dzelzceļa stacijas, 100 eiropas lielākās lidostas un 100 pasaules lielākās ostas, kas man nudien liekas brīnišķīgi, i love juris paiders. runājot šīs huiņas, vēl aizvien biju pārliecināta, ka pilnīgi noteikti došos uz lekciju un palikšu tur līdz beigām. taču tad manus plānus mazliet sašķobīja strods, jo viņa jautājums par to, cikos man beidzas lekcijas, ir staigājoši indes zobi, jo mirklī, kad šis jautājums izskan, ir pilnīgi skaidrs, ka pohuj, cikos beidzas lekcijas, jo vietā nāk labāki plāni. tā es nolēmu iet prom no lekciju beigām, lai sadraudzētos ar sandras brūtgānu vjačelsavu dombrovski, bet vēl aizvien manos plānos ietilpa aiziet līdz lekcijai, iepazīties ar pasniedzēju, pateikt pāris bezgaumīgu joku un lekcijas beigās pateikt kaut ko ar milzu pompu ding dong. taču pēkšņi, aiaiaiai, pēkšņi notikumi sāka attīstīties kā old spice reklāmā, kurā telpā ienāk tikko sapūties džeks un visas vecenes gar zemi: kafejnīcā ienāca zēns ar katanas kasti padusē un nepārprotami meklēja sev spēles partnerus pie galdiņiem ar viņam pazīstamiem cilvēkiem. ja arī viņš nav lasījis grāmatu "3 veidi, kā nogāzt kolāti", tad viņš to izdarīja, un diemžēl es nespēju noslēpt savu kāro un sapņaino skatienu. jau galvā izspēlēju mūsu iespējamās nākotnes draudzīgās attiecības, un to cik forši pēc 4 gadiem būs atcerēties to, ka esam iepazinušies tieši šādi, bez maz vai tik skaisti kā savulaik stādījos priekšā uldim zarembo. apstaigājis visus galdiņus, viņš atgriezās pie savējā, un tad pamanīja manu slimīgi kāro skatienu. nezinu, ko viņš jautāja, bet mana atbilde bija: "jā, es gribu spēlēt katanu!!!" tad ieslēdzās kameras un džeki sāka filmēt klasisko pornofilmas sākumu, un viņš sacīja: "ejam uz četrsimt ceturto?" un es (vēl aizvien ar kāru skatienu) teicu: "jā." tad es pamāju saviem kursabiedriem un idejai doties uz paredzēto lekciju, ko it kā biju gaidījusi jau cik stundu, bet es nemaz nezināju, ka nemaz negaidu lekciju, bet gan savu mūža mīlestību, haha. tas ir tiešām ļoti labi, ka paspēlējāmies, jo vakarā es gāju spēlēt katanu ar džeku, kurš vienreiz no manis ilgi nevarēja atvadīties, tas vēl būtu tā neko, bet, tā kā kopā ar viņu bija vecene, kas bija galīgs dalbajobs un neko nesaprata, tad labi, jo liktenis bija lēmis, ka nakts spēlei vajadzēja būt nepilnvērtīgai, tāpēc tas bija jākompensē jau dienā.
starp abām katanām strods ar visiem saviem smukajiem zābakiem pasita mani padusē un pirmoreiz mūžā aizveda uz kursītes faķeni, tur iepazināmies ar sandras džeku, un mums priekšā sēdēja džeks, kurš bija sapucējies tieši kā strods, tikai nebija to smuko zābaku (zābaki tiešām ir ļoti smuki, labās kājas zābaka spoguļattēls izskatās šādi: b. kreisās kājas spoguļattēls: <3). šī arī ir brīnišķīga diena, tiešām, aaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaa, esmu tik laimīgs, un, šķiet, visa pasaules ir sadevusies rokās ar akadēmiskā godīguma centru, pat tad, ja visa pasaule ir pāru deja (es nezinu, ko tas nozīme, bet gribēju beigt ar pompu ding dong, gluži kā lekciju, uz kuru vakar neaizgāju, bet kaut kā tas ir jākompensē)