cik ļoti pagājušajā nedēļā es gaidīju mācību gada sākumu, jo visi iet uz skolu, bet es nē, tik ļoti šīs nedēļas beigās (tagad) esmu šausmās par pieredzēto (kaut īstenībā es tiešām gaidīju šausmas un lēnām trinu nazi, lai satiktos ar savu parasti labo padomdevēju jāni brižu, kurš pavasarī man ieteica šajā semestrī nekur nebraukt slēpties). atminos, kā pirmoreiz mūžā ieraudzīju pasniedzēju ingu liepiņu (džeks): viņš augsnes zinātnes lekcijas laikā atvēra auditorijas durvis un vienkārši stāvēja un blenza mums virsū, izskatījās tā kā retarded erlands oije. domāju - kaut kāds aptaurēts students, kurš sajaucis kabinetus, bet nē, pasniedzējs. šodien bišķiņ nāca smiekli, bet beigās gribejās nošauties, kad biju pierakstījusi viņa labākos citātus: "tajā datumā, kas ir trīsdesmitajā,", "ziemeļbrieži, vilki un citi mazi dzīvnieciņi", "ar koka ķeksi var uzirdināt augsni", "gaišie ķērpji", "dzīvnieki, protams, nevāc akmeņus" tas būtu smieklīgi, ja šie izteicieni būtu iepīti kaut kur starp noderīgu informāciju, bet nē. aptuveni puse no lekcijas bija klusums, kurā viņš domaja, kā tad tur bija - tā vai šitā, vai tomēr otrādi, vai tomēr nē. tad mēs devāmies uz ekonomikas fakultāti, kur tieši tā pati pasniedzēja, kas pirms diviem gadiem, šodien sāka mums pasniegt lekciju kursu vides ekonomika - jā, tieši to pašu, kas mums ir bijis pirms diviem gadiem. ja es nemīztu stāvēt uz sušķa riteņa bagāžnieka (drīz sākšu lekcijās dzert, tad man vairs nebūs bail stāvēt uz sušķa), tad viņš mani līdz fakultātei aizvestu, citādi nesaprotu, cik īpašam būtu jābūt manam gribas spēkam, lai pati savām kājām ietu uz lekciju, kur pasniedzēja par to, ka patiesībā lasu "love is a mixtape" (esmu ļoti romantiska meitene), saka, ka viņai tā patīk mana enerģija. savā kladītē, kuras galvenie pieraksti gan ir aļģu pētnieku telefonnumuri, viņas konsultāciju laiku pierakstīju šādi: KLAUNS, 2dien, 16:00-17:30 NEKAD. un tad, kad viņa dala kaut kādus papīrus, man rodas sajūta, ka tie noteikti ir atlaižu kuponi jaunās cirka sezonas izrādēm.