kāds no manas mājas iemītniekiem ir gūglē meklējis vārdu "ērkšķogas". domāju, ka stulbi meklēt gūglē, ja var atrast virtuvē uz galda. bet, protams, ne par to. par sportu. lūk, polijā noskatījos no vecenēm, ka jāiet skriet, un šovakar beidzot ķēros pie darbiem. uzvilku praida šortus, star wars kreklu un nepiemērotus apavus un devos uz stadionu, kur vakarpusē var riktīgi apdolbīties no alus tvaikiem vien, jo apkārt sēž tāds krifeļu festivāls, ka nu tikai. lūk, vidusskolā meitenes mēdza vemt un visu dienu nekustēties pēc pieciem ar pusi apļiem, kas bija jāskrien, lai nokārtotu pēdejo ieskaiti. šovakar nobijos, ka ich bin die robot, jo pēc septiņiem apļiem un trijām dziesmām (the teenagers - sleeping bag (version 1), the chemical brothers - pills won`t help you, goldie lookin chain - shit to me) nejutu ne mazākās pieguruma pazīmes. taču nolēmu neturpināt, jo atminējos, kas notika pēc mana pirmā šīs vasaras badmintona - vismaz 4 dienas mana labā roka trīcēja tik ļoti, ka dzerot ar glāzi bija iespēja nodauzīt zobus, nākamajā dienā pēc badmintona es tikai vienreiz nokāpu lejā no savas istabas un nekāpu augšā, jo kāpnes bija ceļš uz kapiņiem un, kad jāns aprakstīja manu labo kāju (sāka bakstīt ar pilspalvu, lai es negaidīti reaģētu ar kaut ko, par ko notiekti visi smietos, bet, tā kā es nereaģēju, tad aprakstīja), es nemaz to nejutu. bet badmintons bija ļoti labs, pēc tam man rokā bija caurums, kurš noteikti tapa tad, kad pārgājām uz nikno badmintonu - tas ir ļoti tuvu, ātri un ar kliedzieniem, un, tā kā man likās, ka tā ir paradīze, man pat prātā neienāca, ka mīļajai elīnai nevajag pārcensties, tāpēc labi vien bija, ka mūs izsauca vakariņās uz šņabi vai kaut ko tādu. citādi es trīcētu visu mūžu un džeki mani sauktu par apses gaļu.