aizvakar sapņoju, ka vanšu tilta kāts ar visām vantīm ir iegāzies daugavā. ne tur kaut kādas spridzināšanas vai zemestrīces, vai pohuj kādu ārēju apstākļu iedarbības dēļ, bet vienkārši tāpēc, ka tā sanāca. piecēlos , vēl aizvien domāju, ka man šis gadījums ir jāizmeklē, jo man taču viss jākontrolē, un tas ir labi, ka man ir tāda sajūta, jo, ja es nebūtu devusies lūkot, kas nodrošina tādu kuģa šūpošanos, nekad nebutu ieraudzījusi tos delfīnus tomēr. manai māsai pohuj par kontroli, viņa tikai bļaustās, ka nepatīk krievi, bet nav ievērojusi, ka kopš manas atgriešanās uz virtuves galda nepārtraukti stāv viens krievu rublis. un, ja Jūs kādreiz satiekat gunu, tad labi padomājiet, vai tā tomēr neesmu es, jo toms man teica, ka es izskatos pēc "sandras draudzenes, kas nerunā". ilgi nevarēju saprast, kāpēc viņam sabīne mankija būtu jāsauc tā, nevis par sabīni mankiju, bet tad atklājās, ka "sandras draudzene, kas nerunā" ir guna. tad tomēr labi, ka viņa ar mani nebrauks uz karpatiem, jo zēni mūs nevarētu atšķirt, esam dvīnenes.