Peaceboat jeb я и ты together 2
ŠIS BŪS GARŠ UN GARLAICĪGS STĀSTS PAR TO, KĀ MAN GĀJA CEĻĀ NO STOKHOLMAS LĪDZ PĒTERBURGAI, LĪDZ HELSINKIEM, LĪDZ KOPENHĀGENAI, LĪDZ BERGENAI, LĪDZ REIKJAVIKAI AR 500 JAPĀŅIEM UN SKOTU VOLKERU. TĀLĀK DRĪKST NELASĪT.

kamēr mani vēl interesēja latvijā notiekošais, izdomāju, ka guna un sandra ie labs tandēms, sevišķi tad, ja guna iet pa priekšu jo GUna+sanDRA = guDRA, bet sandra + guna pat nav skudra.man līdzi bija alīna, kuras dzimtā valoda ir krievu un pasniedzēja linda, ar kuru mēģinājām pārliecināt alīnu, ka izteiciens "kačāt pravas" ir tīri latvisks. kā pierādījumu minējām tautasdziesmu "tautu dēls un tautu meita gāja čuhņā kačāt pravas". ja no sākuam, sākuma, sākuma man bija bez maz vai bail no pasniedzējas lindas, tad drīzi vien ta tā vairs nebija un es vinu varu šantažēt ar bildi, kurā attēlota viņas deja ar japāni, kas kļuva par vienu no ceļojuma stūrakmeņiem.

peaceboat ir organizācijas japānā, kas salasa cilvēkus, kas brauc apkārt pasaulei ar kuģi un domā par mieru un draudzību ar vidi. laiku pa laikam viņiem ir kaut kādi vieslektori un periodā no stokholmas lidz reikjavikai vieslektori bijām mēs - brīnišķīgie baltijas universitātes studenti -, misters takemura, kurš ir izgudrojis globusu, kuram pieskaroties, cilvēki kļūst labāki un gudrāki, kā arī andri magnasons, kurš ir ne tikai man baigais drauks, bet arī šī brīža krutākais islandes rakstnieks un manis dēļ atkarīgs no bonanzas. visi uz kuģa mūs mīlēja, vēlējās pieskarties un nofotogrāfēties ne tikai tāpēc, ka mēs bijām tik gudri, bet arī tāpēc, ka bijām baltā krāsā, kas jāpāņiem ļoti patīk. tik ļoti, ka viņi lieto ādu balinošus krēmus un nespēj saprast, kā tas var but, ka eiropā cilvēki mēdz sauļoties un pat lietot ādu brūninošus krēmus. japāņi dāvināja mums dāvanas pie katras izdevības un mācīja origami, mācīja tejas ceremonija, vilka mums virsū kimono un tagad es baigi kruti māku ēst ar kociņiem, padodiet tik zupu. viņi mums deva ļoti, ļoti garšīgus ēdienus, citi gan drusciņ vemstījās un vēžus sauca par the big insect, bet tas ir ļoti labi, jo tad es varēju zagt no citu šķīvjiem. man pavisam notiekti kuģa restorānā bija special service for this lady, bet, kad mani sāka klusām aicināt uz privātiem randiņiem, tad es sapraut, kāpēc special service for this lady. un tad ēst gāju tikai spēļu brūtgāna pavadībā, protams, šie brūtgāni mainījš vidēji 3 reizes dienā, bet tas bija vienīgais veids, lai izvairītos no special service for this lady. mans biežākais brūtgāns bija jākobs, kurš ir haha pasniedzējs/koordinators no zviedrijas, kad piedzeras, sāk plēst tik neķītrus jokus, ka pat man ir lielas acis, kas man nebūt nebija ienācis prātā, kad satiku šo jākobu pirmoreiz polijā pirms diviem mēnešiem. jākobs un citi zviedri ārkārtīgi uztraucās par ekonomisko situāciju latvijā un bija ļoti priecīgi parunāt ar tadu brīnumu kā cilvēks no latvijas. vēl viņi mān mācīja zviedru valodu, tālab es zinu, ka konstik zviedriski ir garš un tāpēc anetes uzvārds ir konste.

poļi ļoti priecājās par manu lielo mīlu pret šo (polijas) valsti, kā arī par to, ka pēc maniem kursiem krakovā ar elīnu kursīti ceļosim pa poliju un viņai būs jauns vīrs, bet man būs verga statuss gdaņskas okeanogrāfijas institūta brīnišķīgajā jūru bioloģijas pētījumu stacijā. pasniedzēja anna pat solija, ka pati piezvanīs uz gdaņsku un norunās, lai viņi ņem man, ņem mani, jo viņa nevar pieļaut, ka mans plāns izveidot okeanogrāfijas institūtu latvijā par bila mureja naudu varētu izgāzties. vispār es mīlu poļus, jo viņi māk dzert un pamodsties no rīta tualetē un saprot jokus. es vēl īsti nezinu, vai labas humorizjūtas arī skaidrā robeža iet cauri latvijai vai igaunijai, bet zviedriem kaut kas čista nebija kārtībā. protams, to varēja mainit, mazliet iedzerot sakē, kas rada ļoti patīkamu mīkstu sajūtu. bet es it skaidri zinu, ka muzikālās gaumes robeža iet cauri latvijai, jo pimajā disenē, kad skanēja sūds, visi, kas bija uz dienvidim no šīs robežas, dancoja, bet ziemeļnieki nē. robeža iet pa vidu latvijai un atdala latvijas dienvidu daļu no ziemeļu daļas, tāpēc alīna no latgales ir otrāpusē. savukārt pēdējo balli es nosaucu par nordic rave, jo kas tad tur mums bija deju placī - zviedrija, latvijas augšiņa un andri magnasons. vienīgi olga no pēterburgas izjauc visu statistiku, jo viņa ir no ziemeļu daļas, bet ir dalbojobs, katrā statistikā ir kāds dalbojobs. vēl svarīga statistika bija seasick statistika, jo aptuveni trīs dienas kuģis gāzelējās tā nopietni. nevis tāpēc viļņi augsti, bet tāpēc, ka gari, un tas mēdz sašūpināt kuģus daudz vairāk. apmēram 70% bija slikti 20% vēma, bet es biju to skaitā, kas jutās brīnišķīgi. risinājums ir vienkāršs - jātēlo planktons. tātad jāļauj lai straume tevi nes un nevajag mēģināt noiet taisni, jo citādak smadzenes mēģina sacensties ar fizikāliem apstākļiem, kurus tās nevar uzvarēt nu nekādi, tāpēc paliek slikti un gribas vemt. un esmu ļoti laimugs cilvēks, jo šis brauciens mani ir vedis 2 soļus tuvāk jūru biologa maģistra grādam - pirmkārt, tāpēc, ka man nepaliek slikti uz kuģa, otrkārt, tāpēc, ka rezdēju īstu delfīnu baru lēkājam īstā norvēģu jūrā. varbut vēl viens solis ir tas, ka, cik vien varēju, stāstīju japāņiem visu par japāņu vaļu medniekiem, jo tie nabagi svēti līdz šim ticējuši, ka visas japāņu vaļu medības ir tikai un vienīgi zinātnei, kas ir pilnīgas muļķības. solis atpakaļ bija nebraukšana skatīties vaļus, kad bijām reikjavikā. savu vienīgo dienu islandē es pavadīju gultā, kurā mani nemaz nevar redzēt un dzirdēt.

kopenhāgenā es dienu pavadīju pingvīna kostīmā, jo sākām visu ar demonstrāciju, kurā pieplijāmies cilvēkiem un stāstījām par COP15, bet pēcāk man bija slinkums no šī kostīma atbrīvoties, tāpēc paņēmu riteni un ar šo brīnišķīgo kostīmu devos uz kristiāniju. bergenā man vairs nebija draugu, tāpēc es tur biju vientuļs pingvīns un savā vientulībā devos uz kruto akvāriju, kur skatījos roņu šovu un visādas zivis un vēzīšus. nezinu, kāpēc, bet mani neielaida par brīvu, kaut arī sacīju, ka kamōn, džeki, es nāku apciemot savu pingvīnu ģimeni. kad bijām pēterburgā, ar vietējiem krieviņiem runāju krieviski ("skoļka stoit eta stučka?", "ja bila v ķurmje v kiži" + saruna ar pēterburgas okeanogrāfijas institūta vadītāju). dažiem būtu krikkrak sirsniņas, ja redzētu, kā zēns, kura vārdu es neatceros, mācījās spēlēt plauksiņpolkas melodiju pēc mana dziedājuma. šķiet, linda pat dzirdēja mana īstā brokenheart skaņu, kad es pirmoreiz dzirdēju, kā 2 12 gadus veci puikas no islandes spēlēja ģitāriņas un dziedāja par savu mīļako salu. eta bila (murej) prosta pizģec.

ir pienācis laiks man nofilmēt bonanzas noteikumu skaidrojumu manā izpildījumā, tad tas tiks tulkots vismaz 5 valodās un kļūs par youtube kases grāvēju, jo vismaz 5 civlēki no 4 dažādām valstīm šo spēli redzēja savos sapņos. lielākais prieks, atgreižoties mājās, bija par to, ka esmu atgriezusies mājās, jo par ļotenes biļetēm reikajvika-kopenhāgena-rīga nesamaksāju precīzi necik, jo vienkārši māku būt klāt brīdī, kad notiek viena kļūda no miljona. man nenormāli besī pakot bagāžu pēc tagriešanās no kaut kurienes, tāpēc šoreiz ir svētki, jo bagāžas man nemaz nav, tā ir pakāsta ceļā no kopenes, līdz ar to es nevaru staigāt kleitās, jo tās ir bagāžā. vēl bez maz vai sapriecājos, ka beidzot varēšu pārstāt dzert, bet nekā - atgriežoties, mani sagaidīja māsa ar nēģu maizītēm un šampanieti un vakarā ar friku izdzērām vēl četrus vīnus. tā kā hei, sveiks, gaiļezers, esmu pieejama 2 nedēļas un tad es savi atdošu polijai. DOPIGRITAN.

p.s. skots volkers bija džeks, kuru sauc skots volkers