šodien noskatījos filmu par āmurgalvhaizivīm, kuru skatījos jau otro reizi, jo (gluži kā sandrix) mācos no filmām, nevis kļūdām. gudras un izveicīgas - tādas viņas ir. saskatījusies graciozitātes maģistra grādu vismaz, nogriezu matiņus tik īsus, cik sen nav bijis, paņēmu mētru un devāmies spēlēt basketbola spēli "21" līdz 30 punktiem. pirmajā es vinnēju ar 30:0, bet otrajā vinnēja sandra, jo es trīs reizes sadegu (pie 11, pie 21, pie 11), tā kā varētu sacīt, ka uzvarēja draudzība. otrajā spēlē mums, protams, pievienojās zēni, jo tikko bijām sapucējušās, viens no zēniem sandraj pacēla svārkus ar basketbola bunbu.tad sandra gribēja, lai es viņu pavadu, bet huju, jo pamanījām, ka violetajos jasmīnos kaut kas ir. saskatījušās bīvisu un bathedu, nospriedām, ka varbūt tā ir fotokamera, ko varētu sadauzīt. bet nē - pazaudēts dokuments, kura īpašnieka vārds, personas kods un adrese rakstīta virsū. pēc personas koda spriežot, onkulim pāri 70 gadiem, tātad cienījams vecums, cienījams onkulis, pametu sandru, jo man likās, ka es zinu, kur ir māja ar tādu adresi. labi, tā varbūt nebija tā adrese, ko domāju, bet pēc pusstundas pastaigas pa pļavniekiem tomēr atradu. tur, protams, kods. minu tā, minu šitā, nesanāk paceļu acis, a tur - uzrakstīts kods. tieku līdz durvīm, piezvanu. tur tante: "kto tam?" es saku, ka meklēju anatoliju. tante: "a kto plaķit?" es viņai sāku stāstīt, ka tā un tā, man rokās anatolija veselības dokuments. viņa atver durvis, bet, tā kā es aizvien runāju latviski, bet atrodos krievijas pierobežā - pļavniekos-, tantei ir grūti saprast, domā, ka es piedāvāju kaut kādu veselības apdrošināšanu. tad es pasaku zelta vārdus: "eta bila na uļica." tantei viss skaidrs, acis kā piecsimteirokapeikas, tā vispār nesaprot, kā var būt tik laps cilvēks, es mīļi pasmaidīju un viņa pateica paldies lattikelt (latviešu valoda pa igauniski).