tā kā biju mazliet iedzērusi, nolēmu doties pie sandras, kura vakardien bija atradusi četrus latus. mētra mani pierunāja nokrāsot viņas matus. es, protams, to nekad neesmu darījusi, bet, saņēmusi spēcīgu brāļa atbalstu, ķēros pie darba. sandra brīnījās, ka es pirms krāsošanas viņas galvā neizšķiru celiņu, uz ko es atcirtu, ka kaut kāds celiņš jau ir vienmēr, tur nekas nav jāšķir. pirms s mazgāja krāsu ārā, piedāvāju mazliet iedzert, lai jaunā frizūra liktos labāka. likās arī. vēl mēs spēlējām spēli, kur viens pasaka cilvēku un otrs saka, kura tad ar "mūsu (mana un šī cilvēka) dziesma". ar bruno tas bija nazareth - love hurts, ar strodu daft punk-around the world, ar jurģi - esau mwamwaya - sister betina, ar everestu yeah yeah yeahs - zero, bet ar veidenbaumu no sviesta cibas man nebija "mūsu dziesmas", jo nekad neesam piepisušies tā, ka fonā kaut kas skan. tā kā sandra nu bija sapucējusies, nolēmu viņu iepazīstināt ar bendžaminu (fleet foxes - white winter hymnal), ar kuru iepazinos autobusā varšava-rīga. zināju, ka sandrai patiks, jo viņai vispār patīk zēni ar amerikas pilsonību, melnām drēbēm un filmu skolu pieredzi. nu, lūk mans autobusa draugs ir no vašingtonas, dzimis sietlā un ģimeni nolicis ņujorkā, tagad studē čehijā un taisa multenes latvijā, un labprāt dodas dzīvē ar savu autobusa draudzeni elīnu un viņas wasted un retarded kompanjonu sandru otrdienas vakarā. mēs varbut devāmies dzīvē, bet tā mūs neņēma pretī - lija lietus (kaut arī ne slapjš), krogi ciet, apkārt cūkas. kad pārradāmies mājās, biju ļoti priecīga par to, ka gaismiņa jau klāt, jo tagad nebus jāslēdz mana naktslampiņa, ko parasti slēdzu, guļot pie sandras, jo citādi ir ļoti, ļoti bail no spokiem.

sandra+benjamin=love,1000 babies. proč spakojni noč.