vakar un aizvakar pie manis bija bija santehniķis, kurš lupatu lēveros sapluinīja visus parastos stereotipus par santehniķiem. es gribētu uzņemt desmit sekunžu filmiņu, kas laikam būtu visspilgtākais šī santehniķi raksturojums. filmiņas pamatā ir reāls notikums: mēs ar santehiniķi sēžam pie galda, dzeram tēju (viņš dzer kumelīšu tēju). kādā mirklī viņš paskatās uz palodzi un ar mirdzumu acīs uzrunā mani: "o, Tu lasi imanuelu kantu?" uz tās palodzes bija viena tāda grāmata, jā. tiesa, jāteica, ka uzdodot šo jautājumu, santehniķis nebūt mani neizbrīnīja, jo biju ar šo cilvēku aizvadījusi jau kādu laiku un zinu visu, ko viņš domā par latviešu dramaturģiju un vēdām.