ceturtdien bija mana laimīgākā diena pasaulē, jo es biju pie pasaules labākā masiera normunda, kurš vienīgais man nebaidījās tērēt tik laika, cik man gribētos. ceturtdien vispār man bija vairāki mīļākie zēni pasaulē, bet es vairs nevaru atcerēties, iespējams, ka viens no tiem bija i love you viesmīlis everests. bet arī tāpēc, ka viņam tāds vārds. mirklī, kad šķiet, ka viss notikušais nav pārspējams, ir jābeidz diskotēka ar "dziesmu, pie kuras var atdoties uz deju grīdas". dienu vēlāk rigas sliktākajā krogā "space dog" satiktais izglītības ministrs mārtiņš ābols stāsta, ka esot dzirdējusi atsauksmes par to, ka balle esot bijusi cieta. no sākuma es dzirdēju, ka balle ir bijusi anāla, tikai tuvāk vārdam "cieta". tas varbūt  nozīmē, ka es gaidu, kad tik man teiks visu slikto. un, kad man prasa "kāda stila mūzika tā ir?", es dzirdu "kāda sūda mūzika tā ir?". sūdu mūziku mēs nespēlējām (to darīja toms (tas nekas, ka mani krājumi)), un zēnu, kurš gribēja dzirdēt razorlight dziesmu par ameriku, nācās, tā teikt, pasūtīt, jo tā tomēr pasaules sliktākā grupa. sliktāka par visiem zz top un makarenas kaverbendiem.

vislabprātāk pasaulē es gribētu strādāt par dubļu vadātāju, bet, ja nesanāks, tad es būšu mežzinis, jo, kad es biju maziņa, vectētiņš mani ķēra tajā stumbru diametru mērītājā. nākamnedēļ es iešu skatīties un klausīties stereolab (stēreōlāp) un chik chik chik, un operu par triju apelsīnu mīlu, kaut arī man ir alerģija no citrusaugļiem. es vispār biju izdomājusi daudzas vērtīgas lietas un nodrošinājusi sevi ar ļoti jauku sajūtu, bet vakar es to izdusmoju un izbēdāju ārā, tāpēc ne sūda vairs neatceros. ja Jūs kādreiz gribēsit zināt, kā man iet, piezvaniet kādreiz, kad šī jautājuma noskaidrošanai būsit gatavi veltīt vismaz tik laika, cik pasaules labākais masieris.