cilvēkiem slimības laikā mēdz nebūt apetītes, un tikai tāpēc, ka šorīt negribēju ēst, varēju secināt, ka vēl aizvien esmu slima, jo no rītiem jāgrib ēst vienmēr. tā kā lēnām sāku pārvietoties pa mākoņiem, jo divu dienu laikā biju apēdusi apmēram desmit cūku pupu, tad piezvanīju jurģim un palūdzu, lai uztaisa man šodien zupiņu. kad braucu mājās, sapratu, ka nav nemaz tādas zupiņas, ko es varētu gribēt, patiesībā ir tikai divi ēdieni, ko es varētu gribēt, divi mani mīļākie ēdieni - marinētas bekas un ārijas/jurģa lasis, turklāt bekas atkrīt, jo man ir tieši tik īpašas kakla sāpes, ka tās uzrodas tikai pie skābām lietām un etiķis beku marinādē nenoliedzami tāds ir. tā ieradās jurģis, lika man nekustēties no gultu un neksatīties cepeškrāsnī, jo tur peldējās un cepās lasis, un es biju tik priecīga, tik priecīga, ka beigās to jurģi ievilku gultā.