sandra piektdien ieradās dažas sekundes par ātru - nebiju papsējusi izvlikt plakātu "sandra mētra - biksēs vētra". sandra fiksi pārvērtās aladinā, kurš, berzējot savu lampiņu, var saburt tik lielas porcijas, ka pat jurģis ar tām netiek galā. mēs ienīdīsim akušieri visu mūžu par to, ka viņš neaizveda mūs uz mājām, jo pirmo nakts tramvaju palaidām garām un gaidījām vēl četrdesmit minūtes nākamo. no tūlītējas nāves akušieri glābj vien tas, ka satikām friku ar uldi, kas, protams, bija smieklīgi. iekāpām tramvajā, kura vadītāja aprakstīja kādu jauniešu atskaņoto mūziku: "zajibaļi, bļeģ!" nedzinām rītu uz priekšu, bet ļāvām tam atnākt mierīgi, jo tas, ka ieradāmies laukos kaut kādā pēcpusdienā, nebija laupījis mums neko. vāverīte it kā agri ceļas un visas bekas nolasa, bet šoreiz vāverīte bija bijusi tikai vietās, kuras pēc tam apmeklēja sarmīte kol (un atgriezās ar smieklīgiem vākumiem). vāverīte neskartu bija atstājusi izcirtuma mežu, kur pat ar manu stulbo redzi varēja redzēt piecpadsmit beku vienuviet un tā miljards vietās. jā, jā, mans mīļākais ēdiens ir tieši marinētas bekas (otrajā vietā - ārijas lasis). to visu ķidājām tik ilgi, ka deutsch nav vairs prātā, izdzenam no istabas iršus, jurģis izsit mušas un iebiedē no sevis zirnekļu bailes un čuč-čuč-čuč. lauma ir čok-čorok un sešos no rīta brauc prom, lai pēc sešām stundām, kad negaidīti veiksmīgi un neķēpīgi mājās ierodos es, tur mani jau gaidītu savārītas bekas. parādīju sandrai vietu, kur strādā tā meitene, kas strādā visur, un nu es netieku vaļā no tā, ka visi jāsauc par gejiem, kā arī ar gay gay gay jāapraksta ilzes avotnieces blociņš. šorīt man bija ļoti interesanti, jo laikā, kad es gribēju tikt uz centru, sabiedriskais transports vienkārši bija atcelts, tāpēc iekāpu latvijas republikas saeimas mašīnā, jo mana nokļūšana universitātē ir valstiski nozīmīgs jautājums (ilze avotniece par šo sacīja, ka nemaz neesot zinājusi, ka ir tāds likums, kas ļauj izsaukt sev saeimas mašīnu vajadzības gadījumā, gaylord). toties māmiņai ieteicu braukt ar skūterīti, kura, izrādās, mums nemaz nav. manā ķīmijas lekcijā bija ļoti interesanti, sevišķi tajos brīžos, kad m.kļaviņš lūdza komentēt kaut kādus burtus un bultas, kas attēloti, jo es ne sūda neredzēju, bet nu sāksies jauna dzīve, nu es redzēšu, jo tagad man ir jaunas brilles, un tas ir nedēļas notikums.