nedrīkst ēst sarkanu
-patika?
-jā, tikai žēl, ka krekliņš netīrs.

pirms pašu mazgāšanās nolemjam, ka biškucīt vajag satīrīt arī krekliņu, jo toma ādas dīvāns, kurš tautās pazīstams kā spermas dīvāns ir priekšzīme, ka uzreiz nenotīrītas lietas ir nežēlīgas un nevienam neko nepiedod. jurģis rūpīgi mazgā pleķus, vannasistabā ienāk ārija. jurģis sarujas, saņurca kreklu, lai neko neredz (jo kautrīgs) un saka, ka krekls esot netīrs. ārija neizpratnē, jo "istabā taču nebija nekā, ar ko nosmērēt". jurģis gan iebilst, ka bija gan, jo skaidrs, ka ārijas iztēle nav aizdzīvojusies tālāk par liliju putekšņlapām, baklažānu sulu vai nosistu mušu paliekām. ārija prasa, vai krekls ir apspļaudīts. mēs smejamies un krītam zemē. ārija nospriež, ka savu gudro dēlu gan šādu nav redzējusi nekad (tādu pašu spriedumu viņa izdarīja, kad jurģim bija 13 un viņš bija tik piedzēries, ka iepazinās ar policiju, kas iepazinās ar āriju). lai mums no smiekliem smadzenes neizkristu no paura, jurģis tomēr attin vaļā kreklu un parāda. ārija noprasa, vai tas ir tas, ko viņa domā (un tas ir). šķiet, ka esam glābuši savus paurus no iztukšošanās aiz smiekliem, jo ārija atstāj vanneni, bet - sūdrallā! - smadzenes izkrīt no galvas -plokš!- mirklī, kad ārija atgriežas, lai pateiktu, ka nesaprot, kāpēc jurģim tā jādara, ja blakus ir meitene. es nokrītu blakus izsmietajām smadzenēm, kamēr jurģis nopakaļus kliedz, ka viņš jau to nedarīja.
mazliet vēlāk es spēlēju savu mīļako spēli. tas ir tā, ka jurģis ar kaut ko ir aizņemts. pat ne ļoti aizņemts, bet tieši tik, lai nevarētu turēt savas bikses. tad, kad viņš līda pakaļ gultasveļai, kas bija novietota augšā (debesīs, kas mūs točna nepieņems), pienācu klāt un novliku bikses (viņam, ne sev). protams, neilgi pēc tam istabā ienāca ārija, lai uztaisītu mīļo "jaunieši!" seju mirklī, kad jurģis ātri mēģināja aizsegt vismaz savas ģenitālijas ar apakšbiksēm "man".

un pēc tam:
-patika?
-jā.