liels bija mans pārsteigums, savas jaunās mīļākās grāmatas "pēdējais orks" muguriņā izlasot, ka tās sākums "pēdējais elfs" ir ieguvusi kaut kādu bērnu grāmatu balvu. bērnu grāmatu! tātad to, ka tā ir bērnu grāmata, esmu uzzinājusi krietni pēc tam, kad esmu piepiņņājusi slapjaslapas jau vietā, kur neviens vēl nebija miris. vislabāk man patīk leļļu teātris, jo tur viss noris ātri un krāsaini. un visskumjākā filam pasaulē ir "ness un nesija". pa īsto es te gribēju uzrakstīt dažus teikumus, jo mani pašu neapmierina doma, ka stundām ilgi varu darīt neko. pat neiet dzert sandras vitamīnu. vienkārši nedarīt neko, jo, lai uztaisītu visus nepabeigtos darbus, ir jānogaida precīzi viena diena pirms nodošanas, jo ātrāk es nedaru neko - tad pazūd materiālu mape, tad nevaru atrast sarkano blociņu ar slepenajiem un vienkāršajiem pierakstiem, tad apstāja dators, tad nevar atvērt ģeomorfoloģijas novietni, bet tieši tagad es te ielikšu bildi ar kaķi, lai mīļāk