selerijas sakne
nesen ar sandru spriedām, ka tad, kd saška aizies no i love you, iestāsies pasaules gals. šodien visas jūtīgās meitenes un visi skaistie vīrieši raudās rozā atlasa palagos, jo pavisam nejauši, bet tieši laikā satiktais saška man paziņoja, ka pilnīgi, pilnīgi nopietni ir uzrakstījis atlūgumu un izkārtos, lai 28.februāra vakars mums ar līvu par godu būtu viņa pēdējā darba stunda. es ar vēderu ielēcu soliņa atzveltnē, bet saška noteica manu diagnozi, paprasot liktenīgo kāteviet. un nosolīja bez maz vai katru nakti uzklausīt manas moku runas un cilāt uz rokām līdz griestiem, kas gan ir pārpīlējums, okei. īstenībā mēs ar sašku esam atnākuši katrs uz savu romantisko randevū. man vienu dienu bēdīgi, otru dienu bēdīgi, trešo bēdīgi, bet es taču zinu, ka ceturtajā dienā tas viss, pateikts skaļi, paliek smieklīgi man pašai, tāpēc palēnām par manu mīļāko sportu kļūst adrenalīna ķeršana, vienkārši mēģinot atverot muti pareizā leņķī, pirms tam krītot gar visādiem aplinkiem. tas ir kā orientēties, carduelim patiktu. katrs pats savas laimes kalējs, tāpēc, ja laimes kalšanu nodod citās rokās, var sanākt, ka vakariņās jāēd vista, paprika, sīpols un šampanietis,bet es vēl nemaz nezinu, vai tas ir labi, jo negrasos to gatavot. bet pavisam noteikti grasos pildīt savu šodien antonijai doto solījumu par to, ka es reiz būšu varens vīrs. un, jo ātrāk, jo labāk. bet tagad es mācīšos griezt. ilgstoši un pārliecinoši. kā ar nazi, tikai ar šķērēm, jo ar līdzsvaram jābūt