vakar man radās brīnišķīga ideja par to, ka es varētu būt pastāvīgi skumjā meitene, kas pilnībā nodevusies zinātnei un kuru apsmej skolas futbolkomandas puikas. šodien ideju turpināju attīstīt. apdarināt to ar visvisādiem sīkumiem. man būtu biloģijas celle, kurā nedrīkstētu ieiet neviens, kas nav es. celles sienās dzīvotu tāds trakumsērgas vīruss, kurš atpazītu manu dns un man neuzbruktu, bet uzbruktu pilnīgi visiem citiem cilvēkiem. principā es varētu šo vīrusu varētu modificēt visvisādi un likt tā "mustn`t kill" atmiņā citus džekus, es tur ieliktu mārvelu, jo viņš manā draugu testā ir uzrādījis vislabāko rezultātu no visiem vīriem. jā, tā ir bioloģisko ieroču darināšana. jā, latvija ir parakstījusi papīru "yo, mēs netaisīsim bioloģiskos ieročus, ja kāds aprij latvāni - pats vainīgs". un pohuj.

par manu traģisko skumjās zubrillkas likteni - ģeogrāfijas fakultāte nodibinātu futbola komandu, kurā būtu ļoti plecīgi un ļoti skaisti vīri, kas savā spēkā varētu sacensties ar pašu arnoldu švarcnegeru. šie puikas par mani, protams, ņirgātos, jo man būtu lielas brilles (labi, es jau tagad negrasos skatīties spogulī, lai redzētu, ka ir arī). futbola komandas kapteinis būtu mans (mete)urologu puika, ar kuru iepazināmies tajā romantiskajā naktī pie saules akmens, kad viņš gumijas laivā piebrauca, lai iepazītos, jau 200 gadu pirms tam paziņojot, kaa kaut kur esot mani redzējis. nu re, ilze avotniece, kura lasa manu dienasgrāmatu, futbolpuikām būs izpļāpājusies par šo atgadījumu, kas ņirgāšanās kāri futbola puikās padarītu tikai lielāku - ko tā briļļainā vēl neizdomās? bez maz vai ar pašu kapteini sadzērusi, phe! urologs-kapteinis par šo tēmu vienkārši neteiktu neko. tāpat futbolpuikas būtu kaut ko uzzinājuši par manu "pazīšanos" ar plāķiju jeb sandru. plāķijs vienkārši būtu latvijas ietekmīgākais džeks, kam mašīnas numura vietā būtu uzpūsts uzraksts "plucky". visi reāli mīztu no plāķija. nu, riktīgi. tā futbolpuikas kādu dienu stāvētu skolā pie skapīšiem un ņirgtu par briļļaino, līdz garām ietu plāķijs, to izdzirdētu un draudīgi lielākajam balamutem prasītu: "bļe, ko Tu teici par robi?" balamute sabītos, ļoti, ļoti  sabītos un, lai nedabūtu pa muti, sacītu: " es teicu, ka...ka....ka..ka elīna ir baigi foršā." likteņa irornija - balamute sameloja, lai nedabūtu pa muti, bet plāķijs viņam iegāztu un sacītu: "bļe, tas par to, ka meloji!" pārējā futbolkomanda būtu sastingusi. un ar skatienu plāķijs pārvērstu viņus pelnos. lieki piebilst, ka balamute tomēr paliktu dzīvs.

pēc tam es sēdētu savā bioloģijas cellē un bēdātos, jo tomēr būtu bijis žēl urologa-kapteiņa - viņš jau netika izdarījis nevienu sliktu lietiņu. kādu dienu līva atgrieztos no liverpūles un izdomātu paskatīties, kā iet man. tā viņa ar tomu nāktu uz pļavniekiem, lai uzzinātu, kā man iet. es, protams, durvis nevērtu vaļā. šķiet, aizmirsu pieminēt, ka viņa liverpūlē būs sarijusies steroīdus un izaugusi vismaz līdz ceturtajam stāvam, tā kā ieskatīšanās manā trešajā nebūtu sevišķi problemātiska. viņa palupītu, un viņai būtu skaidrs, ka ar mani kaut kas pilnīgi nav kārtībā, jo manas sienas būtu nolīmētas ar saldumu attēliem. piemēram, šādiem:

viņa prasītu tomam - bļe, kas erbei noticis? toms jau nezinātu, jo neredzētu. tāpēc paceltu viņu. viņš ieskatītos logā un teiktu: "ai, pa šmigu salīmējusi jaunas taptes, nekas."
vienīgais dzīvais futbolkomandas džeks (balamute) no tās pašas ilzes avotnieces uzzinātu, ka es it kā pazīstot latvijas ietekmīgāko karsējmeiteni līvu, un ļoti gribētu par to publiski izņirgties. diemžēl notikums ar visu biedru pārvēršanu pelnos viņam šoreiz liks paklusēt un aizlūgt par urologu-kapteini.

par un pret, par, un pret, man šķiet, ka skumjās un daudz apsmietās zinātnieces dzīve būtu zajebis, vēliet man laimes.