THE GOOD, THE BAD & THE BITCH

rītu iesāku ar to, ka izlasīju pēdējo arta kamala sviestenes ierakstu. izlasīju astoņreiz, bet ne sūda nesapratu. pat nesapratu, to, vai šis cilvēks pēdējais ir gribējis kaut ko pateikt. tāpēc es labāk pastāstīšu par krietniem vīriešiem: sašu un ritu cauni. to, ka mēs ar sašu esam bračkas, es sapratu jau tad, kad uz galda nostutēju savu ekoloģijas grāmatu un viņš piegāja klāt ar apģērbu, kurš apdrukāts ar ekoloģijām. no vienas modes skates. ekoloģija bija vakara pamats, jo ir tāda ekoloģijas spēle, kur zaudēt varu tikai es. un, ja zaudēju, jādod ritai ķīla, kas pēc tam jāizpērk, dejojot ar kristianu putniņu, bučojot fišu krūmiņu un paziņojot somu vecvecim, ka es jau sen viņu iekāroju. patiesībā tas nebija jāsaka vecam somam, bet gan kaut kādam tālākam personāžan, bet, tā kā tik tālu neredzu, tad tik tālu arī neeju. man kabatās ir simtu piecpadsmit joku, bet man ir tendence tos piemirst, kā jau visu, visu, visu. bet to, cik stilīgs ir saška, mēs atcerēsimies mūžīgi, arī to, ka mēs esam topā, bet viņš atcerēsies to, ka es biju tā, kas sandrai sadeva pa muti, kā arī tā pati, kas uz jautājumu "kā iet?" atbild ar "piesēdi!". un sandra pirms gulētiešanas apmēram 15 reižu atkārtoja, ka nākamreiz, kad aizies uz i love you, samaksās par visām sakostajām un saplēstajam glāzēm, kuras mēs pat aprēķināt nespējam.