es šorīt mārvelam prasīju, ko lai labu izdara. viņš ieteica satikt kādu, kurš ļoti ilgi nav redzēts. vinš gan jau nespēja iedomāties, cik ļoti es šo vēlējumu piepildīju. tieši tik, ka manā baiļu mājā ieradās aptuveni 5 gadus neredzēts toms, ar kuru nekad mūžā neesmu runājusi (kaut vinš apgalvo pretējo), bet neko - ģeogrāfijas spēle iet no rokas un mēs esam kā labākie draugi, beigu beigās pat šis toms saprot, kas ir mārvels. tā arī ir tomu kopīgā iezīme. man ar citu tomu (ar tomu, ar kuru esmu tikusies pēdējo piecu gadu laikā, tā teikt, vairākkārt) arī ir kāda kopīga īpašība - abiem lobās āda, kas patiesībā ir fonofesta netīrumi. es īsti nezinu, kāpēc mēs neesam iekrituši daugavā un noslīkuši, jo, racionāli raugot, ja cilvēki staigā pa koku virs daugavas tā, kā to darījām mēs, tad ir jābūt nokritušam un noslīkušam. bet īsto laimi - pasaules labāko vietu - var atrast tikai lejā pie koka. un mums nevar būt nekādas sajēgas par to, kālab mūsu kalps pēc atvešanas stāsta ojāram, ka mūsu dialogi ir bijuši kārtīgas komēdijas vērti. nezinu, jo patiesībā mēs esam ļoti kulturāli (un ar katru dienu - aizvien inteliģentāki) cilvēki, kas organizē glābšanas operāciju ezim, kurš ir nolēmis iet uz tumora albuma prezentāciju. protams, visi ir pelnījuši, tomēr mums bail, ka gan jau atrastos kāds, kurš ar ezi gribētuspēlēt futbolu, tālab rīkojam glābšanas akciju ar ādas jakām. uzrīkojam un beigu beigās sludinām doršību, piepūšot un palaižot tumora atmosfērā elzas pēdējo prezervatīvu.