erbe mierplēsis ([info]sveetaa_seeta) rakstīja,
@ 2020-09-24 18:28:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
es esmu kategoriska, tāpēc teikumu sāku ar "ir"
ir normāli, ka no bērnības notikumiem, kas ilgi paliek prātā, mācās vairākas, nevis vienu lietu. taču, jo vairāk iemācās, jo lielāka iespēja, ka kāda no atziņām būs nepareiza vai vismaz nepalīdzēs dzīvot. un, ja citu notikumu atziņas lielākoties tomēr ir noderīgas, tad pēc varbūtības teorijas sanāk, ka kāds notikums varētu radīt tikai un vienīgi greizas atziņas un apņemšanās.

man bija seši, varbūt pieci gadi. skolā negāju, bet tik daudz kā tomātmaizi sev uztaisīt pratu. kamēr lauma bija izgājusi dārzā sagriezt salmenes, es nolēmu sev mājās uztaisīt tomātmaizi. es nezināju un vēl aizvien nezinu, kā sauc to zaļo mēslu tomāta viducī, bet ņēmu un kā allažiņ griezu to ārā. kā gadījās, kā ne - iegriezu sev rokā. starp rādītājpirkstu un īkšķi. kā gadījās, kā ne - līdz kaulam. nopriecājos par to, ka esmu iegriezusi ar asu, nevis neasu nazi, jo vectētiņš allažiņ bija teicis, ka ar neasu sāpot daudz vairāk. bet, maita, sāpēja tāpat. nav jau brīnums, ja līdz kaulam un asinis gāžas aumaļām. nolēmu, ka jāiet pie laumas un jārāda veikums. bet, kamēr gāju līdz laumai (apmēram 10 sekunžu posms), papsēju nobīties par to, ka nu mani bārs. bet -ko- es taču tagad nebēgšu prom. lauma ierauga mani un manu roku un prasa, kas noticis. es, mēģinot aizžmiegt pamatīgi asiņojošo brūci, saku, ka nekas. bet lauma lāga netic, jo man visas rokas jau ir asinīs un zāle, kurā stāvu, paliek sarkana. tikai tad, kad lauma paņēma un paskatījās manu roku, apmēram izstāstīju, ko un kā es darīju un kas no tā sanāca. un droši vien sāku piņņāt.

ko es no tā mācījos? pirmkārt, es vairs negriežu ārā no tomātiem to zaļo mēslu, kura nosaukumu nezinu vēl aizvien. otrā mācība radusies kaut kādā pilnīgi mulsuma brīdī, jo pilnīgi nesaskan ar stāsta morāli, lai kāda tā arī nebūtu - ja man paliek slikti vai ja es satraumēju sevi, es pilnīgi vienmēr citiem saku, ka viss kārtībā. galvenais, ka tajā mirklī man tiešām tā liekas. tā ceturtajā klasē, kad nokritu pa dzelzs kāpnēm, lai skaisti ar pieri atsistos pret betona grīdu un dabūtu pirmo smadzeņu satricinājumu, es tur sēdēju ar asiņojošu galvu un visiem teicu, ka viss kārtībā (nesāpēja arī). kad pie katiņas gandrīz nosmaku kaķu alerģijas dēļ, katiņa prasīja, vai gadījumā nevajag noņemt kaķi no manis. es, protams, teicu (precīzāk - dvesu, jo parunāt nevarēju), ka nē, nē, viss kārtībā (katiņa bija gudra un noņēma tomēr). arī tad, kad nez no kā es no stāvus stāvokļa ielidoja sporta ģērbtuvju pakaramajos, es frikai teicu, ka viss kārtībā. kad vidusskolas futbola turnīrā ielecu ar lūpu pretiniekam plecā, pēc tam pa taisno ar galvu iekrītot grīdā, šis pats pretinieks palīdzēja piecelties un prasīja, vai viss kārtībā. es, protams, teicu, ka jā, jā un turpināju spēlēt, iegūstot savu otro smadzeņu satricinājumu. kad asinsdonoru centrā noģību, protams, arī teicu. ka viss okei, viss okei. un ir pilnīgi skaidrs, ka tad, kad mēs ar zvani gulēsim zemē un elsosim, tad vienīgais teikums, ko spēšu savirknēt, būs "viss kārtībā!". vai arī "nē", kas būs atbilde uz piedāvājumu aizvākt kaķi. cīlvēki aiz durvīm, protams, domās, ka mēs skōrōjam, pat nenoajušot, ka īstenībā esam savas apogejas finiša taisnē, lai ko tas arī nozīmētu.

tagad stāsta morāle Jums, mīļie draugi - ja es Jūsu klātbūtnē sevi manāmi satraumēju vai sāku izskatīties/uzvesties manāmi neveselīgi, bet saku, ka viss kārtībā, tā ir pirmā pazīme, kas liecina, ka nekas nav kārtībā. kā pārbaudīt, vai tiešām kārtībā, vai pilnīgā nekārtībā un man prāti saldā nesamaņā slīkst? jāuzdod kāds kotroluzdevums. nu, piemēram, skaitļu dubultošana galvā. ja netieku tālāk, teiksim, par elementāru divi piecpadsmitajā pakāpē, ir jāsauc ātrā palīdzība. vai jānovāc kaķis


(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]sveetaa_seeta
2007-09-25 20:58 (saite)
negribētos, jo nav sevišķi interesanta iepazīšanās stāsta.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?