what is gonna happen, is gonna happen. and when it`s gona happen i`m gonna be drunk

apmēram tad, kd ierados trimdā, stāstīju māmiņai, ka mēs esam pirmās dūdiņas ciemā, jo mūs uz turieni veda nevis kaut kāds trūģu autobuss, bet gan strautnieka kungs ar savu kuģi, pa ceļam pastāstot, ka viņš točna zinot, kurš ar ko guļ. nu tad tagad es esmu nevis pirmā dūdiņa ciemā, bet visā latgales priekšpilsētā, jo arī atpakaļ es nebraucu ar trūģu autobusu, bet gan ar ģeoloģijas (pasniedzēju) ģirtiņu (turklāt piedāvājumā bija precīzi viena autovieta uz visiem racējiem/urbējiem/plenčiem). jau no sākuma nolēmām, ka brauksim caur ventspili, jo ne jau mājās mums gribas, bet prom un draugus (prom tas sanāk un mēs tagad esam baigie drugāni). konkrēti izņirdzāmies (varētu pat teikt, ka bez apstājas), norunājām, ka turpmāk dzīvosim kopā mājā, kuru iegādāsimies par 4,99Ls. un nevis iesim uzsmēķēt uz balkona, bet paklukstēt, vēlāk mēģināsim atmest, protams. tas vieglāk ir izdarāms, ja pāriet uz ķērkšanu. apmēram tad, kad viņš bija izstāstījis, kā reiz nejauši nobraucis vistu, tad secinājām, ka pašlaik braucam pa upes gultni, jo visu var iebāzt visur. un izrādās, ka neviens, neviens viņam nekad nebija to teicis un vinš pats neapzinājās savu specifisko "aha", kurš tagad ir pielipis arī man. un vispār vienojāmies par to, ka ir jārunā tieši tas, kas skrien prātā, jāapdomā tas viss ir pēc tam, atmiņa ir jāizslēdz un tikai jādomā, jādomā, jādomā un jābūt šarmantam.

nonākusi rīgā, uzreiz aizsitu ilzei avotniecei ziņu, ka ar ģirtiņu nenoskōrōjām, lai viņai mierīga sirds, jo principā 60% no prakses laika mēs runājām par to, kurš pasniedzējs ar kuru no mums grib skōrōt. visu pārējo laiku mēs darījām to, ko sauc par "breaking the law, breaking the law" (piemēram, lēkājām pa pārkarēm, kuras kuru katru mirkli varēja gāzties). mums bija visādi forši ieži. mani mīļākie ieži bija dzelzsrūda, kas patiesībā bija durvju rokturis, un migamtīts, kas patiesībā bija kokgabals, bet tas man netraucēja šos iežus uzrādīt pārbaudījumā  "12 iežu noteikšana un apraksts", pārējie bija normāli, tikai vienu nācās iemainīt pret diviem milzīgiem, lai vēlāk dabūtu nosaukumu "meitene ar diviem milzīgiem iežiem".

izmērīju krituma leņķus un azimutus visiem priekšmetiem kandavā, jo tagad es māku, jo rāvu aiz krāniņiem visus pasniedzējus, līdz katrs no viņiem šīs lietas man bija iemācījies vismaz piecdesmit reižu. visforšākais ir tomas saks (vīrs, kurš nemītīgi pīpē pīpi un vārtās pa zemi, ļoti slinks, tā kā ļoti saguris džarviss kokers), kurš prot pateikt to, ka ģeoloģijā viss ir otrādāk. ja es krītu uz vienu pusi, tad tīri ģeoloģiski tas ir uz otru.

ai, forši. nu ja -  forši, ka tikai vienu mirkli savā trimdā jutos briesmīgi. tas bija tad, kad pēkšņi sapratu, ka esmu ārkārtīgi vīlusies latvijas izglītības sistēmā. jo tas ir briesmīgi, ka pamatskolu pabeidz cilvēki, kas loģiski nevar teikumu salikt kopā. vēl briesmīgāk ir tas, ka viņi var beigt vidusskolu. bet pats briesmīgākais ir tas, ka viņi mācās augstskolā un tiek iegāzti manā grupā, kas nozīmē, ka es kā latviešu valodas guru pavēlu pirms nodošanas savas atskaites nodaļas uzrādīt man. kad lasīju pirmo, tad smējos līdz zemei un asarām, un asinīm. bet, kad tādā pašā līmenī tika iesniegta nākamā un aiznākamā, un aizaiznākamā nodaļa, man gribējās raudāt. arī ģeoloģijs ģirtiņš teica, ka viņam gribējies raudāt, lasot tādus darbus. viņš noteikti neraudāja, lasot manas "brīvās formas beigas". un nožēloja, ka aizmirsis mājās savu sadomazihista tērpiņu ar visu pletnīti, jo varētu aizdot man ar ilzi avotnieci, lai varam iet atštaukāt savu grupu, kas raud par nosmērētām biksēm.

ja iepriekšējā praksē es lēnām pārvērtos par roni, tad šajā elīna biseniece sāka ievērot, ka es uzvedos kā robots, jo no rītiem ceļos tieši kā robots. tas nozīmē, ka es, gulēt ejot ļoti labprāt būtu klausījusies kraftwerk, bet viss bija tieši tā, ka aizmigšana prasu vienu minūti un nekādas klausīšanās nav. uz kājām man ir miljons zilumu no seniem laikiem, iesauļoti anitkristu krusti, pati šodien nobijos no savām kājām, jo tādā krāsā man tās nekad nav bijušas, bet nav brīnums - parasti es negraizos un nestaigāju ar nepiedienīgi īsiem šortiņiem. bet ir pienācis laiks to darīt. man ir meiteņu zandales, labprāt izietu ārā saulē ar mārvelu, bet esmu ievērojusi to, kā rīgā paliek auksts tad, kad atgriežos no trimdām. un pavisam nopietni - nevienu "karsto" dienu neesmu pavadījusi rīgā. summary girl. un, mājās nākot, es imagināri lēkāju tā, ka gaisā var sasist kopā pēdas.