vakar no rīta pika prasīja, kā grasos pavadīt dienu. es teicu, ka aizbraukšu mājās, noklausīšos savu mīļāko radiošovu "cietie rieksti", aiziešu pagulēt un tad mācīšos pedoloģiju, kas ir zinātne priekš māksliniekiem un dzejniekiem. nu, tad es paziņoju, ka esmu bezdievīgi melojusi, jo izpildīju tikai pirmos divus punktus, jo atkal uzķēros uz elinas izmesto kautkodarīšanasāķi. pēdējā neveiksmīgā reize bija, kad mēs ziemā braucām no kalna ar dēli, kas vispār bija pilnīgs idiotisms. vakar mēs devāmies izjādē ar riteņiem. tas nekas, ka man tāda nav, jo es šodien vēl iešu pie andra saulīša, lai atdotu viņam gan riteni, gan vīnu, jo siers bez vīna nekam neder.

brīnišķīgais izbrauciens sākās ar to, ka es sapratu, ka es nekad vairs ar riteni nebraukšu, sevišķi pa pilsētu ne. jo minoties es 5 reizes gandrīz sabraucu cilvēkus, bet, kad nokāpju nost un sāku stumt, beidzot uzbraucu dūdiņai pa īsto, tikai pati to nepamanu. elina saka, ka tās ielu apmales ar riteni jau vispār nevarot just. ar tādu pašu domu vajadzētu triekties iekšā vilcienā - ai, tos pakāpienus jau nemaz nevar just. viņa vēl izdomā  ļoti sarežģītu funkciju no x par to, kā mēs kāpsim ārā - kurš ko turēs, kurš ņems, kurš gāzīs utt. es atsakos no šīs funkcijas, jo labāk tomēr uzmest transportu plecā un tiešām kāpt ārā tā, it kā tas būtu normāli. tā arī ir. tad mēs nopirkām eļļu un gājām fočēties pie "nemo" ūdens atrakciju parka. tad, kad es izģērbos, atbrauca 4 bembji, bet, kad es saģērbos, viņi uzreiz aizbrauca. tad mēs braucām uz bigauņciemu, kur es zaudēju līdzsvaru un gandrīz atradu dārgumus. tad arī izbeidzās mana kokakola un sākās visas likstas. kad uzkāpu virsū tam ritenim atkal, es sapratu, ka liepājā skōrōt es nevarēšu. izmisīgi meklēju tuvākās karātavas, kur pakārties. un draudēju kļūt par čeinsmoukeru. tad es daudz braucu, atbalstoties uz rokām, tā rezultātā es naktī nevarēju gulēt, jo izmisīgi svaidījos pa gultu gan no roku, gan no kāju sāpēm, bet, kad piecēlos sēdus, uzreiz apkritu otrādi, jo sāp dibens. vispār es sapatu, ka praktiski jebkurā nodarbē ir iesaistīts dibens, jo tas pastiprināti sāp gan tad, kad klepoju, gan tad, kad smejos, gan tad, kad paskatos pa logu. (no sākuma domāju, ka man iestājas roku palarīze no baktērijām, kas bijušas vecā pastētē)

atpakaļceļā mēs satikām velofanātiķu paračku, tur vīrs bija kā kārlis dagilis pēc 25 gadiem. vēl mūsu vilcienā brauca džeks no tokio hotel, un savus riteņus mēs bijām virsū uzkrāmējuši rienim, kas piederēja džekam no filmas par to, ka tā stunda nāk, betelina atkal nočakarēja un nenoskōrōja ar viņu.

dienas noslēgumā mēs aizgājām uz izslavēto filmu par spaidermenu, kas man ļoti patika, jo tur bija forši specefekti un demolekularizācija. nepatika tikai tas, ka sākumā tas harijs jau nenomira, jo viņam pēc tā laika bezsirds darbībā sen vajadzēja būt beigtam. vai vismaz ļoti, ļoti apdolbītam visu mūžu. un vispār, kad viņš uzvilka savas superspējas, viņš bija kā mārvels. un mana mīļākā bija bildināšanas mēģinājuma epizode restorānā.