labdien, man šodien bija veiksmīgā diena.

sākās viss ar to, ka trolejbusa pieturā ap pusastoņiem no rīta es biju riktīgi pārsteigta, ieraugot/izdzirdot jauno politiskās žurnālistikas censoni aināru leijēju, kurš principā nedzīvo pļavniekos, bet speciāli no dārzciema ir braucis līdz pļavniekiem, lai varētu iesēsties autobusā, kurā var gulēt, kas, protams, viņam neizdevās, jo satika mani un mēs negrasāmies gulēt kopā. iepriekšējā reizē ainārs atvadījās, sakot, ka ir brīnišķīgi dzīvot viedokļu daudzveidībā. šoreiz viņš atvadījās ar spalgiem smiekliem gailītī, jo es viņu sasmīdināju, pasakot, ka es nekad nekavēju, es nekad nekavēju, es nekad nekavēju, tikai dažkārt dažādi notikumi un apstākļi aizkavē mani.

es jau miljons gadu eju pie ģeogrāfu datordūdiņas, kura parasti nejoko. un, ja arī joko, tad tas ir joks, tātad viņa īstenībā nejoko. es jau miljons gadu mēģinu pie viņas izpildīt praktisko darbu par akseksu, kurš noteikti ir elementārs, bet es kā nevaru, tā nevaru un nāku no jauna, no jauna, no jauna. es nezinu, laikam man šarms dzimšanas dienā ir uzdāvinājis mazliet sava šarma, es īstenībā tiešām nezinu, kā šitais ir iespējams, bet tad, kad man atkal viss bija apnicis, es sāku plēst stulbus jokus, līdz datordūdiņa pateica: "labi, ej pakaļ eksāmenam." es jau skrienu. nē, tomēr apmetos otrādi: "uz kurieni jāiet?" dūdiņa saka, ka uz dekanātu. labi, es jau skrienu. bet, pag - kur ir dekanāts? tad es viņu sasmīdinu vēl vairāk, uzzinu, kur ir dekanāts (es īstenībā zināju, ka tas ir tur, tikai nezināju, ka tas ir dekanāts) un skrienu. skrienu, tas nekas, ka ne sūda neesmu mācījusies, gan jau kaut kādu tur nebūt sekmīgu galu varēšu dabūt. skrienu, bet dekanāta dūdiņa man saka, ka vēl pusstunda jāuzgaida, pēc pusstundas viņa atkal saka to pašu, bet pēc nākamās pusstundas viņa vairs nevar nosaukt laiku, cik jāgaida. un tā mēs ar datordūdiņu sarunājām, ka pēc nedēļas nākšu rakstīt, bet eksāmena uzdevumus es varu paņemt jau krietni ātrāk. šī ir brīva vieta šanpim, bet Jūs jau to nedzersit, jo pat iedomāties nespējat, ko man šitais nozīmē.

vēl es varētu rakstīt, kā ar viktoru gājām uz āgenskalnu, kā izskatās mana krutākā jaka un kā mēs ar brāli apņirdzāmies, kad redzējām, ka māsas nav pie datora, bet tā vietā es citēšu jāni ventiņu, kurš mums šodien stāstīja par mīlestību: "vīriešiem jau parasti nav bērnu, ja atskaita to stulbo švarcnegeru"