pēc tam, kad jānis bija apsolījis ierasties manās kāzās ar nāves cilpu, pārdomāju vai pusdzīvi un savas morālās stājas izmaiņas, jo mēģināju atrast veidu, kā kļūt par lu ģzzf dekāna labāko draudzeni vai vismaz labo roku. ķimikāliju darba simulācija kameras priekšā, protams, ir labs solis, bet es sapratu, ka man vajag vēl. un kāpēc? - jo praktiskā krāmēšanās ar augsnēm nopietni pārklājas ar polijas festivālu, kur mums visiem jābūt, lai pa dienu plenčotu, bet vakarā aizietu uz vienu bjorku (tas tā, lai puķītī var darīt otrādi). un man bija pilnīgi skaidrs, ka nevarēs tāpat vien sarunāt atbrīvojumu no prakses trešās daļas. un tad es izdomāju - paskatījos kalnedārā rūpīgāk un secināju, ka abus šos notikumus šķir precīzi viens mēnesis.brīnumaini, ka man pietika spēka veikt šo lielisko secinājumu. pēdējās enerģijas paliekas tika atstātas pie leģendārā veikala "lapa", pie jurģa p. mājas, pie liepājalike baznīcas un vietām, kur pirms diviem gadiem laida gaisā gonkas. un šoreiz tas nav zinātniskos (zinātne - cilvēka ģeogrāfija) nolūkos, jo es kā cilvēks eju "mājās", bet pa ceļam satieku ģeogrāfijas puiku, kurš pie dggrtra (tā ir vecpuiša slēptā adrese) piedāvā novadīt pastaigu, iekļaujot vietas, kurās neesmu bijusi. un es principā no sava vārdu krājuma esmu izslēgusi "nē".

ir tāds ticējums - ja Tu cep asinsdesas vai piededzinātas desas, tad vai nu apēd visas, vai met tās ārā, tikai neatstāj uz pannas, jo, ja nu kāds uzrodas vietā pie pannas un bez paskaidrojumiem, šis cilvēks nesapratrīs, kāpēc Tu kakā pannā, jo tas patiešām neizksatās pat pēc nēģeru pinpīšiem.

vecpusis mana atzīstas, ka labprāt ziedotu vienu dienu sava laika, lai izmestu mani no dzīvokļa. ai, ne jau laikā tas suns aprakts. pieeja, pieeja! mani nevar izmest ārā, ja es nepretojos. tāpēc jāpanāk, lai es pretotos. man izmest vecpuisi, pakaļ nokliedzot, lai nerādās vismaz 10 dienu, gan ir tīrais nieks.

es daudz ko esmu apguvusi:uzzinājusi, ka skaņu oulti var ieslēgt ar vienkāršu slēdzi, ka plašu skaņaparātam vajag likt ON, kad grib spēlēt, ka pārslēdzas blekbuku sērijas, ja sēž uz pults, ka veterinārā klīnika ir pavisam uz otru pusi. un lauma man lika tīŗīt lietus kurpes, bet es to atsacījos darīt, aizbildinoties ar to, ka taupu ūdeni (kaut ko nedarīt resursu taupības dēļ ir tik forši). tad viņa man ieteica arī nemazgāties, tikai ik pēc pusgada ar koka sprunguli nokasīt dubļu un sūnu kārtiņu no ķermeņa..pēc šiem pārdzīvojumiem esmu sev uzdāvinājusi audumus reiva kleitai un reiva jakai (virsjakai, kas būs visbezgaumīgākaia un slimākais izstrādājums pasaulē). un pēc 5 mēnešu pārtraukuma iegāju vannā (štrunts ar visiem resursiem)