you can`t see me cuz i`m wearing black
no rīta es pēkšņi atcerējos, ka šodien taču gribēju otrreiz mēģināt kļūt par donoru. to, kas asinis dod. pirmoreiz man nekas nesanāca, jo visa kā man bija par maz, bet es izdomāju, ka šoreiz viss būs labi tieši tāpēc, ka es tā esmu izdomājusi. pa ceļam es satiku savu bijušo klasesbiedreni arnoldu semjonovu. viņš man prasīja, kāpēc es, ejot pa ielu, smaidu. vēl viņš prasīja, kā man iet ar mācībām. ja es būtu klusējusi, iespējams, viņš pats saprastu, ka šie divi jautājumi ir atbilde viens uz otru.
ieraudzījusi manu ķermeni, daktere jau uzreiz izteica šaubas par to, vai man būs tie 50. es teicu, ka točna būs. viņa bija bez maz vai gatava derēt, bet mana iekāpšanas svaros visu salika pa vietām, arī nekā cita man šoreiz nebija par maz. pusstundas laikā man aptuveni 40 reižu paprasīja, vai es jūtos labi un vai nekas nav slikti. un es vislaik teicu patiesību par to, ka man ir ļoti labi. bet tā, protams, nekas nevar beigties. elīna pēc tam apsēžas, jo jāgaida tante kasē, un pēc 2 minūtēm, galva sāk griezties uz visām debess pusēm, bet es neko neredzu, jo čak-čak, man ir tāda migla, ka nu tikai. es redzu baltu punktu un šim punktam kaut ko saku. tad trīs dakteres mani gulda, kārto somu, no kuras viss ir izbiris ārā, dzirdina un zāļo.
nākamreiz es mēģināšu tur visus apčakarēt un neteikšu, ka man beigās šitā sanāca. jo tomēr tas uzspodrina karmu tā, ka spodrums var aizsmērēt apmēram 7 vidēja sliktuma sliktos darbus.
nezināma numura autobusā es satieku jonasu, kurš grib zināt, vai es viņu pazīstu. pazīstu, pazīstu. jonass saka, ka es ļoti skaisti izskatos, un tas mani šodien iepriecina, jo viņam tomēr ir laba vizuālā gaume.