Mūzika: | bob dylan - talkin` new york |
nejokojiet ar suņiem
labrīt, es naktī pamodos un visa biju slapji noraudājusies, jo man bija drausmīgs sapnis.
roņazupa grasījās braukt uz liepāju. un apmēram 2 stundas pirms izbraukšanas satiku tomu, kurš paziņoja, ka ir iegādājies suni un to nemšot līdzi uz liepāju. tad es to suni ieraudzīju - viņš bija tāds melns un man līdz pleciem, nāca sveicināties. tad, kā jau mani baiļu refleksi nosaka, es ķēros tomam pie rokas un vilku viņu sev klāt, bet viņš atkratījās no manis un teica, ka neesot laika un vispār jāiet kravāt mantas. tad es skatījos, kā viņi ar kārli iet prom, bet pati, protams, no bailēm nevarēju pakustēties, tad nokritu zemē, sarāvos kamoliņā tā, lai samazinātu iespēju ieraudzīt to suni, kurš drīzāk palika pie manis, nevis gāja pakaļ savam saimniekam. tā es tur divas stundas gulēju un raudāju. tad man pēkšņi piegāja klāt tas suns un teica: "beidz, toms ir labs." es teicu, ka es zinu, es zinu, tad piecēlos un gāju uz to vietu, kur viņi ar kārli kravāja mantas. tad, kad es tur ierados, viņi teica, ka mani saprotot, bet neesot taču bijis laika, lai mani paņemtu aiz rokas un nogādātu pavisam drošā vietā. es teicu, ka es arī viņus saprotu, bet tās ir paniskas bailes, kuras nevar novērst, pasakot sev, ka baidīties nav laika. un tieši tajā mirklī, mēs visi zinājām, ka melojam, jo ņihuja nesprotam.
tad es pamodos un ļoti priecājos, jo man radās pārliecība par to, ka tā tomēr nekad nenotiks.
(tālāk es modos no sapņa sapnī, katrā es tomam mēģināju izstāstīt šo sapni ar suni, bet, kad biju tikusi līdz pusei, vienmēr sapnis izbeidzās un es iemodos citā sapnī, kur vajadzēja sākt stāstu no sākuma)