vakar mani ļoti priecājās redzēt meitene, kuru es nekādi nevaru atcerēties. izrādās, tas esot normāli, jo esam tikušās vienu reizi. tā jau viņa mani arī neatcerētos, bet viņa regulāri skatoties pašas filmēto klipiņu, kurā es kratu lampu tīraines kokaudzētavā. annas n.labākā īpašība ir tā, ka piedzeroties viņa beidzot sāk runāt ar liepājnieka cienīgu akcentu. tiesa, annai n. nav pilnīgi nekāda sakara ar meiteni, kurai ir klipiņš ar mani un lampu. ar šīm abām meitenēm nav nekāda sakara arī mārvelam, kuram ir sakars tikai ar mani, jo viņš brīvprātīgi pieceļas piecos no rīta, lai vienkārši man atbrauktu pakaļ. tā kā mēs esam ļoti mīļi, tad mēs labprātīgi gribam aizvest mājās arī manas studiju biedres, kuras tikko nokavējušas piecpadsmito trolejbusu un tūliņ nosals pieturā. bet, tā kā man ir pilnīgi debila redze un atmiņa, tad pēc tam, kad viņas ir iekāpušas mašīnā, mēs atklājam, ka šīm meitenēm ar ģeogrāfiem nav absolūti nekāda sakara. izrādās tās ir latvijas parastās dūdiņas no esenšala. kad aizvedam viņas mājās, atvadoties novēlam atklāt arī citas vietas, uz ko viņas atbild, ka latvijā nav labākas vietas par viņu apmeklēto. tad mēs braucām uz savām mājām un nospriedām, ka tās meitenes bija visstulbākā vakara kļūda.

(un liebekriss,kurš pirms balles bija tīri priekam ielēcis āliņģī, lieku reizi apstiprināja, ka viņa vārda pirmā daļa nav no kokiem kritusi, jo līdz mārvelam mani aiznesa uz rokām kā tādu līgavu)