čaviņa - pļaviņa,
kāršu kaviņa,
zeķes maliņa,
sportista daliņa gods

šādu dzejoli mēs kopīgi ar ny  izdomājām, pirms pamodāmies bez piecpadsmit minūtēm trijos kā tādi mērkaķi. līdz mošanās brīdim laiku pa laikam modāmies pa jokam, lai izstāstītu, ko tikko esam redzējuši sapnī. man vēl aizvien liekas, ka ir vasara, jo man vēl aizvien liekas, ka man ir tāds neliels plecu apdegums saules ieteikmē. tāds, ka patīkams, jo nozīmē vasaru (tiesi, šai apdeguma sajūtai nav pilnīgi nekāda racionāla pamatojuma). vēl pirms tam (visu nakti) viņš spēlēja to idiotisko spēli "davaj, grūžam bļerbiku ārā no gultas", gandrīz vinnēja. tikmēr kaķiem patīk manas skaļākās krelles, un es nesaprotu, kā to var nedzirdēt aizmigušie. 

man  vakar tikka veltīta mana šī brīža otrā mīļākā filma. par alisi brīnumzemē, kur alise ēd visu, ko vien redz. visforšāk ir, kad viņa ieēd sēni. tas, kad to visu pa jaunu iedziedās klaxons, ir tikai laika jautājums. pirmajā vietā manā filmu topā ir filma par bīvisu un bathedu, kuri paceļo ameriku. tiesa, es to nemaz neesmu redzējusi, bet zinu, ka man ļoti patiktu. tāpat mums patiks reportāžas no mūsu 2009. gada ceļojuma aļaska-ugunszeme, tiesa 2009. gada skaitlim vairs nav nekādas praktiskas nozīmes.

(ja kas, es vakar dzīvoju ar trijiem saviem mīļākajiem cilvēkiem)