(pēc tam, kad man atkal bija noveicies)
pirms gadiem, teiksim, divpadsmit, mēs ar brāli taisījām gliemežu skriešanās sacīkstes. laukos salasījām vīngliemežus, uzlikām uz liela dēļa ar gludu virsmu un likām viņiem iet. viņiem jau pārsvarā pohuj - neiet taisni, ej un pierunā šos nestreipuļot. bet man atkal paveicās (kā vienmēr) un tieši mans gliemezis, kuru nosaucu par zebieksti, skrēja taisni un es toreiz vinnēju. nu, mana komanda vinnēja. bet par to nav stāsts. šodien aizgāju pie ārsta, ieraudzīju rindu, apgriezos uz papēža riņķī (galvā skanot attiecīgajām vēl jēdzīgās rokmūzikas skaņām) un gāju prom. pa ceļam salasīju sapunpurojušus koku zarus, nevienam vēl nedevu vārdu (kaut uzziedējis bērzs gan būtu pelnījis ziedoņa vārdu), bet visus uzliku uz starta līnijas sacensībās - visiem vienādi apstākļi, visi glāzītē uz palodzes. jautājums viens - kuram pirmajam izplauks lapas? pašlaik vadībā ir ceriņš, bet bērzam ir reālas iespējas viņu apdzīt.