apmēram turpceļā uz liepāju nospriedām, ka tas tomēr ir lieliski, ka mūsu tā saucamajā grupā nav iesaistītas narkotikas, bet tik un tā mani pārsteidz halucinācijas un raustelīga nervu sistēma. džeimsa bonda filmā es vājprātīgi pārbīstos no milzīgas sejas, kas pēkšņi paceļas no priekšējā sēdekļa, izrādās, ka tas tomēr ir uz ekrāna. no rīta es pārbīstos no gaismas. atpakaļceļā skatos pa logu un skaidri redzu cilvēku, kurš iet tieši pretī mašīnai. pussekundi pirms iespējamās mašīnas un cilvēka sadursmes viņš ātri pazūd un parādās atkal tālumā un atkal tuvojas mašīnai. kad aizveru acis, es neaizmiegu nemaz, bet man vienkārši uzbrūk visādas briesmīgas bildes ar pussaplēstiem dzimumorgāniem. un vēl raganas. tāpēc es nekad vairs nevēršu ciet acis.